Un atkal pār mani ir nākusi apskaidrība. Ir notikusi iekšēja cīņa, kurai nekad nav gala, bet karš nav beidzies. Esmu uzvarējis pats sevi... neaizmirstu tik galveno, nedrīkst zaudēt modrību, jo iekšējais ienaidnieks pārgrupēsies un dos atbildes triecienu pa manu pašpārliecinātību, ko uzskatu par uzvarā gūto vairogu, stipro vietu. Tieši mūsu stiprās vietas, kļūst par asiņainiem kaujas laukiem.
Kādu laiku ienaidnieks guva virsroku, biju novājināts un ļāvu sevi dauzīt no visām pusēm. Tad pēdējās dienas, kad morāli sakauts gulēju pie sava ienaidnieka kājām, kamēr šis jāja caur triumfa arkai, biju sasniedzis arī fiziska noguruma fāzi, darbs, negulētas naktis, raižu pilna galva, es piecēlos kājās. Kā Lācars no kapa, atdzimis, savāds. Par spīti daudzpakāpju noguram, iestājās transa stāvoklis, dīvains spēks, ko var salīdzināt ar nezināmo enerģiju kas šausmu filmās liek miroņiem staigāt, kaut gan acīm redzami viņi fiziski ir izmocīti. Šādu notikumu pavērsienu ienaidnieks nebija paredzējis, jo viņš ir pašpārliecināts un nevērīgs, viņš ir es, kas ir padevies un svin manu sakāvi.
Es esmu piecēlies un stāvu sev aiz muguras, savam ienaidniekam. Mēs saskatāmies un viņš ir izbrīnīts par to ka es esmu ticis viņam tik tuvu klāt. Smīkņādams, viņš man uzbrūks ar savu galveno ieroci, balsīm. Manām balsīm no pagātnes un nākotnes - nožēlu par padarīto vai neizdarīto un bailēm par to kas būs. Trieciens ir spēcīgs, bet es nekrītu. Mans jaunais stāvoklis ļauj izmantot ieroci, ko es pazīstu, bet biju pazaudējis, tagadnes balsi - esību, kas ļauj priecāties par visu, kas notiek, par visu, kas ir, nedomājot par to, kas būs vai bija. Divu balšu karapūļi pret vienu balsi. Sākumā ienaidnieks gūst virsroku, līdz iemacos no jauna lietot savu ieroci. Vis beidzas pāris dienu laikā.
Kā viss notika? Daudzās balsi mēģināja mani ievainot, bet mana viena bals aizdzina tās prom. Miesa vēl bija nogurusi, bet prāts darbojās ar jaunām jaudām. Domas šķita kā pareģojumi par tuvāko nākotni, sīkumiem, tādi kā deža vū momenti, tikai es zināju, ka tādi būs pirms es viņus sastapšu. Piemēram, sēžot tolejbuša pēkšņi domas aizklīda līdz Top Gear raidījumam un nezkādēļ es zināju, ka tuvāko stundu laikā es kaut kādā veidā sastapšos ar šo lietu. Pēc stundas kādā bārā ieraugu TV, ka tieši šis raidījums tiek rādīts. Vai arī gadījums, kad visu laiku līst lietus, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka man izejot laukā neuzpilēs neviena ūdens lāsīte. Un tā arī notiek, no punkta A līdz punktam B. No otras puses tas viss ir tikai sagadīšanās kopums, kas visticamākais tā arī ir, nepretendēju uz pārdabiskām spējām. Bet tieši šī maģiskā sajūta, it kā es būtu visu savu dzīvi izdzīvojis atkal un atkal, radīja šo prieka, uzvaras sajūtu. Šī pāris dienu transa stāvoklis lika man pievērst uzmanību man apkārt notiekošajam, kas palīdz izprast to, kas notiek manī. Cīņa bija, visu balsu padzīšana, atstājot tik vienu - tagadni. Es rūpīgi ieklausījos visās skaņās, apbrīnoju visu sev apkārt, atklāju visu no jauna. Tad nāca kārtējā apskaidrība un sirdsmiers.
Apskaidrība, nav nekas jauns, pie tādām noteikti ir nonākuši neskaitāmi cilvēki. Kā klausīties visā, redzēt visu un no jauna gūt pirmreizēju prieku, periodiski sākt vissu no baltas lapas, tāda bija mana apskaidrība. Kāpēc man mēģināt vēl kaut ko iespraus jau tā pierakstītajā kladē, ka vairs nav vietas kur ielikt punktu, kur ķinķēziņiem lapas malās sāk kļūt par šauru. Tāpēc jāņem jauna klade, un jāpieraksta tā pilna, jo tā mēs darām. Mēs rakstām paši savu dzīvi, bet lai tā kļūtu vieglāka, tā jāsadala sējumos. Pilnās klades mēs noliekam malā, bet neaizmirstam par tām, jo gadās brīži kad vajag paskatīties uz pagātni. Bet kad skatāmies pagātnē, daram to ar skaidru prātu, nemēģinam vēl ķēpāties vecajā kladē. Un nākotnes kladēs mēs neko neatradīsim, jo tās nav vēl sarakstītas. Mēs rakstām šodienu, tagadni.
