Ļoti sen nekas nav šeit uzrakstīts. Mana mūza laikam bija atvaļinājumā. Tātad, tapinu tik augšā.
Lai arī es mēdzu paņirgāties par veciem cilvēkiem un bieži vien diezgan nežēlīgi, es saprotu ka pats tāds būšu. Redot uz ielām, veikalos, sabiedriskajā transportā u.c. šos dzīvi nodzīvojušos indivīdus, rodas ne ta riebums, ne ta žēlums pret viņiem, vai niknums uz mūsu valdību par to, ka cilvēks mūža beigās izskatās tik nožēlojams un nelaimīgs.
Starp visu sirmgalvju massu ieraugot padzīvojušu pāri sirds atplaukst. Veci un vēl kopā, mīlestība līdz kapa malai. Rokās sadevušies omīte ar opīti, laimīgi jo ir kopā, par spīti tam ka abi izskatās nabadzīgi un dzīves apdauzīti.
Neraugoties uz to, ka esmu bieži teicis ka esmu vientuļnieks pēc dabas, es negribētu savas pēdējās dienas pavadīt viens. Es gribētu būt tas vecais pārīties, kas lēnām steberē pāri gājēju pārejai, kas autobusā balsta savu sieviņu, kas parkā pastaigājas ar suni (jā, manā vīzījā mums ir suns), kas sēž mājās pie TV un skatās to kas tajā brīdī šķitīs mums aktuāls. Un es domāju ka lielākā daļa no cilvēkiem gribētu šādu mīlestību, šādi dzīvot savus pēdējos gadus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru