Widow 3

Tad, kad tika atvērta Pandoras lāde un nelaimes, ko Zevs tur bija iespundējis, izbēga cilvēku pasaulē, tajā joprojām palika viens nepamanīts galējais ļaunums – cerība. Taču mēs esam aizmirsuši to, ka Zevs vēlējās cilvēkiem likt mocīties pēc iespējas ilgāk. Cerība ir ļaunākais ļaunums, jo tā paildzina ciešanas. (F.Nīče)

Es cerēju būt laimīgs, bet mani sastapa nelimes. Es cerēju uz mīlestību, bet mani nemīlēja. Es cerēju uz veiksmi... man nekas neizdevās. Es atmetu cerības un visas likstas kļuva blāvas, dažas pat izgaisa. Vairs uz neko neceru. Un dzima jauna atraitne, Cerība.

Man ir labi

Vakar pa TV skatījos kaut kādu pārraidi LTV1 par stādīsānu un sēšanu, kur laikapstākļu ikgadējais pareģis, pensionārs "kā viņu tur sauca" teica ka pavasaris klāt, sniega nebūs un droši tik metamies pliki. Kāda neraža! Sasodīts un deviņ veli! No rīta snieg, kā Dieviņ tēva blaugznas. Vis ir slapjš un ir auksti, jo tā sniega parodijā ātri vien izkusa. Drūma diena ar, pilnīgi gribējās depresijā krist - saules nav. Bet omu uzlaboja autobusā sēdošie zaķi, kurus kontrole meta ārā. viena zaķene ilgi taisnojās, ka neuzspēja, jo pa telefonu runāja ar mammu. Baigais attaisnojums, es redz urbināju degunu un nevarēju nopirkt biļeti.

Tā ap vakarpusi oma atkal bij laba. Kā arī biju par kādu gramu vieglāks kļuvis un vēl jo projām tāds esmu, respektīvi man izlūza zobs, alias izveidojās lūka zobu rindā priekš ventelācijas. Nav ko bēdāties, jo man vēl palika daudz zobu, nav žēl padalīties.

Un teikšu to pašu, ko dzīvokļa saimniecei: "Man iet labi". Vai tad nav jauki dzirdēt ka kādam iet labi, kad visapkārt visi sūdzās. Man nav zoba, bet man ir labi.

Back up'i

Tā kā pasaules valdības mēdz veikt dažādas represijas, lai likvidētu kādu nebūšanu, šajā gadījumā slēgt sociālos tīklus, blogus utt. esmu radījis rezerves mājvietu savām 12 amerikāņu atraitnēm, respektīvi http://haralds.posterous.com tas gadījumā ja kāda no mājvietām tiek apklusināta, kas jau ar blogger ir noticis Turcijā. Kas sazin, varbūt mūsu 100 gudrās galvas ar šo to izdomās, lai tik apklusinātu vārda brīvību, piegriežot skābekli visiem, arī tiem kuri skaļi nebļauj. 

P.S. Bet tā es dzīvošu pa bloggeru. 

P.P.S. Personīgi man ir bījusi vēlme nekaunīgi pabļaut par valdību, bet ar savu neizdevušos politologa izglītību vēl neuzdrošinos. 

Mēs esam svarīgi

Es sēžu atspiedies pret koku. Atpūšos, veltu laiku pārdomām, meditēju. Esmu pilnīgi viens, līdz brīdim, kad kāds uzradīsies un dos iemeslu celties. Bet pagaidām es esmu viens... ar savām domām. Domas var zaudēt racionalitāti un aizceļot nezināmos virzienos. Es atpūšos un negribu nekur doties, pat ne savā galvā. Labāk palikt te pat. Domāšu par konkrēto brīdi. Es, koks, es sežu, balstos pret koku, bet varbūt koks balstās pret mani.  Ko balsta koks? Es neesmu balstāms. Bez manis, te vēl ir zeme uz kuras es sēžu, kūrā ir iedēstīts šis koks, ko balstu es. Koks balsta zemi - pasauli.  Sanāk ka es balstu pasauli. Ja es celšos, tad sagrūs pasaule. Vai patiešām es esmu tik svarīgs. Vajag riskēt, ir jāceļas. Ja neriskēšu tad nezināšu.

Piecēlos. Koks stāv kur stāvējis, zeme nav pavērusies. Bet kaut kas vēl jo projām balsta pasauli. Es vēl jo projām stāvu uz zemes. Visapkārt pasaulei cilvēki skar zemi. Mēs visi balstam zemi. Mēs visi esam svarīgi.

Manas papīra lidmašīnas

Pasaulē ir noticis kaut kas ļoti dīvains. Lidmašīnas vairs nelido! Uztraukumam nav pamata, bleķa putni vēl lido, bet papīra gaisa kuģi vairs ne. Šo parādību es jau pamanīju kaut kad ap 2005.gadu, mēģinot palaist papīra lidmašīnīti, kura neizskaidrojamu apstākļu dēļ vairs nelidoja - eleganti neplanēja pa gaisa masām, bet gan ķenķerēja pa gaisu kā sašauta pīle. Fizikas likumi vairs nedarbojās, vienīgais skaistākais lidojums sanāk tikai ar nāves cilpu, kura apstājas metēja acu ābolā. Kas pie tā ir vainīgs? Es? Vai man nekad nebūs lemts pacelt spārnos makalatūras gabalu?