Not related to widows

trešdiena, 2010. gada 15. decembris

Widow 2.

Ejot pa ielu redzu tik daudz bezpajumtnieku un citu dzīves pabērnu. Lielākoties viņi paši ir vainīgi pie savas situācijas. Bet ir arī tie kuriem dzīvē nav paveicies. Piedzimuši alkoholiķu ģimenē, kādā negadījumā norauts loceklis, nodegusi māja, vai kā citādi, ārēju apstākļu dēļ, šis cilvēks atrodas uz ielas ar iztieptu roku, asarām acīs un raudošu bērnu uz rokām.  Redzot to kaut kas notiek sirdī un prātā - žēlums, līdzjūtība.

Bet palīdzēt visiem tu nevari. Iedosi vienreiz latu, prasīs atkal un nāks atkal nākamais, šie stāsies rindās. Tāpēc slikti justies tev nevajag, tikai tāpēc ka tev ir labāka situācija nekā tiem nabagiem. Iznīdējot līdzjūtību, prāts tiek atbrīvots no liekas emocionalitātes. Šie cilvēki ir jāuztver kā rudens lapas, kas ar laiku ķļust neglītas un sabradātas uz ietvēm. Tā pat kā kļavu lapu var noignorēt arī cilvēku. Līdjūtība ir mirusi un jauna atraitne ir dzimusi.

pirmdiena, 2010. gada 13. decembris

Ziemas rituāli vai kā mēs svinējām.



Senajos laikos, kad bērniem un arī cilvēkiem nebīja datori, pokemoni un citi gļukaini, atkarību radoši priekšmeti/radījumi, tie devās svaigā gaisā, uz rotaļām. Tā kā ir tīri ziemīgs laiks, ārā stāv mīnus - tas tāds vecis "Mīnus" ar rungu rokās, un manas pēdas ir sasalušas ka pat bail tās atkausēt mikrenē, ka tik neizkūst, varu parunāt par Ķekatām. Nezinu vai tas trādi-rīdis jāraksta ar lielo burtu, drošības pēc rakstu tā kā rakstu. Šis bija pilnīgi bezjēdzīgs teikums. Tātad, respektīvi Ķekatas ir tāda rotaļu forma, jeb pasāciens, kas notiek laika periodā, kad ir sniegs. Patiesībā nezinu īsto ķekatlaiku, bet šis nav izglītojoš raksts. Ja nemaldos, tad tas ir pēc rudens, kaut kad ziemā -Helovinziemassvētki, tā to varētu nosaukt, pagāniskas ķecerības, tā to varētu nosaukt katoļu baznīca. Tagad kratu dūri un domāju, gan jau es tev tikšu klāt priesterīt, pedolācīt. Atkal es esmu aizdriftojis ne tur kur vajag.

Aprakstīšu dažas rotaļas - rituālus. Nu tad aidā!
  • Bluķa vilkšana. Pati slavenākā no šī pasākuma nodarbēm  un manu prāt pati racionālākā. Redz, bluķis ir tāds neizteiksmīgs koka stumbrs mamuta izmēros. Neviens cits gadalaiks, kā tikai ziema, nav derīgs šādas matērijas parvietošanai. Sniegs un ledus ir labs lubrikants - slīdvirsma, pa kuru var pārvietot nekustīgus objektus, tāpēc ziemā arī vecie un mirstošie tika vilkti ragaviņās uz mežu. Pats proces šķiet tīri bezsakarīgs, it īpaši tad kad bluķis gala mērķī tiek sadedzināts. Tā rūpīgi iedziļinoties sentēvu motīvos, var saprast, ka tur kur stāvēja bluķis, pavasarī iespējams tiks likti jauni pamati jaunai sausajai toletei vai kādai cita relaksācijas iestādei. Bluķa dedzināšana savukārt bija stresa noņemšanas terapija - iznīcināt, sadedzināt visas sliktās domas un pa gadu uzkrāto nastu, kā arī apmierināt mūsos mītošās piromānu tieksmes.
  •  Mošķu maskas. Šī parādība sasaucas ar Helovīnu, bet atšķirība ir tajā, ka neviens nepārģērbjas par vampīru, čubaku vai teletūbiju. Te vis notiek pa pāķiskam. Populārākās maskas ir siena čupa, palagā ietīta nāve, kas mēdz izskatīties pēc staigājošas izskapts sniega kupenā un šad tad šī maska pārtop par stārķi - visiem zināmu auglības simbolu. Vēl ir maskačkas čigānu tērpi - senlatviešu urlas, pinkains kaku lācis un bomzis, kā arī daudzi mazsvarīgi grauzēji.  Šādā paskatā ļautiņi vazājas apkārt dzerstīdamies un aurodami, tai skaitā bluķa vilkšana notiek tieši šādā kondīcijā. Neesmu īpaši iediļinājies šī rituāla nozīmē, bet vis iespējams beidzas ar anonīmu orģiju pie jau degošā koka gabala. Iespējams fonā skan Suitu sievas ar savu garo ēēēēē vilkšanu.
  •  Zemledus pelde. Variācijas ir vairākas, kā nu kurā reģionā. Minēšu dažas man acīs krītošākās. Galvenokārt tas vis notiek pa pliko. To dara vai nu skaidrā vai nu pilā. Obligāti tuvumā ir jābūt dislocētai kādai ūdens tvertnei un ieteicams aizsalušai ar izknibinātu āliņģi. Process ir ļoti vienkārš. Viens vai vairāki plikņi metās iekš tā bļitkotāju monitora, spiedz un izdot citas neartikulētas skaņas. Pāris minūtes, cik nu kurš var, pavannojušies starp glečeriem, lien šie laukā, kā roņi, kuriem pakaļ dzītos izbadējies valis. Dažš labs vēl patirinās kā no mātes miesām nācis un tad tik lien kažoka apskāvienos. Arī šeit ir jāpaskaidro procedūras racionālie aspekti. Tā galvenokārt ir izturības pārbaude, kur tiek atlasīti stiprākie no sādžas iemītniekiem. Tie, kas saslima pēc rituāla veikšanas, būs šamēji, kurus ar ragautiņām uz mežu var vest jau agrā jaunībā, vai arī paši drīz apsprāgs no plaušu karsoņiem, angīnām un aukstuma pumpām. Izdīvotāji paliek sugas turpināšanai un vaislošanas process var sākties.
  •  Uprēšana. Ja svētki, tad svētki un neaizmirsīsim mūsu mazos brāļus, viņi arī piedalās. Respektīvi viņi tek ēsti. Bet pirms tam ir rotaļas, nokauj, nožmiedz, nosit, nodur utt. stilā. Tam visam ir jāizskatās pēc iespējas ceremoniālāk ar šamaņiem, dziedāšanu, visādu daiktu kratīšanu un pēc iespējas vairāk asinīm. Bēdīgais liktenis piemeklē jebkuru lopiņu, kas pagadās pa rokai aptrakušajai tautai. Bet visbiežāk tiek izvēlēti mazie un vājākie radījumi. Šad tad lielos lopus, kā govis, vēršus, zirgus un citus dinozaurus uzņemas kaut jau iepriekš minētais vaislotājs, tas kurš ir izturējis ledaino peldi. Pirms šī varoņdarba vienmēr tiek vienmēr iedzerts, lai mazāka vainas sajūta. Šeit priekš bērniem ir arī spēles, kā piemēram, skrienies ar aizkauto cūku, noķer bezgalvaino gaili, sities ar buļa pautiem. Mēdz gadīties arī kāzusi. Proti, pārmērīga alkohola lietošanas rezultātā tiek nokauts, kāds no ķekatniekiem, kas ir pārģērbies par kaut kādu mūdzi
 Ar to patlaban pietiks. Svinēsim svētkus civilizēti - pie datora... vai kur citur, tik ne tā kā ir minēts aprakstā.