Vājuma noslēpums

See the full gallery on Posterous

Vis turpmāk teiktais balstās uz maniem subjektīviem novērojumiem un interpretācijas. Tā var arī nebūt patiesība. Aprakstītais cilvēks vairāk ir simbols vairumam, nevis indivīdam.

Sabiedriskajā transportā nosēžos pretī kādam kungam. Nespēju viņu neaplūkot, jo šī vīra izplūdušais stāvs aizsedz manu skatu pa logu, kur labāk par sveša cilvēka apskati vēlos vērot māju jumtus. Tā kā šāda situācija ir izveidojusies, cenšos neieskatīties viņam acīs. Nav pagājis ilgs laiks, kad kundziņš ar ciet acī sāk ļurkāties miegā, pa brīdim saraujoties miera stājā/guļa.

Aizdomājos par šādu cilvēku jēgu - noslēpumu. Vīrietim ir kaut kur pāri 40 gadiem, liekais svars, skumjas acis, ievērojami atkāpušies mati, kas neveikli ir pārķemēti celiņā, lai gan jēgas nekādas. Pirkstā nav laulības gredzens, pieņemu ka nav precējies. Mugurā puķains krekls ar īsām piedurknēm, pāri tam ādas veste. Kājās tipiski, pāri nabai neizteiksmīgi džinsi. Apavus neievēroju. Rokās iežmiegts mazs, neglīts, neilona portfelīts ar uzrakstu LUN-KOBE, kas man neizsaka neko. Tajā visticamākais ka ir visa viņa bagātība; mobilais telefons, tāds vecāks modelis ar lielām pogām, lai ar tuklajiem pirkstiem varētu nospiest taustiņus pa vienam, naudas maks, E-talons, kaut kāda paliecība, drupačas no šokolādes vai cepumiem un noteikt maza ķemīte priekš pleša maskējošās frizūras.

Manis uzstādītais fakts, ka kundziņš nav precējies, liek iztirzāt domu tālāk. Viņš visticamākais dzīvo ar savu māti pensionāri, kura visu  savu dzīvi ir pārlieku rūpējusies par savu dēlu, jo neviens cits viņu tā nemīlēs kā tikkai mamma. Tēva viņam nebīja, šis iespējams pameta ģimeni, jo kundziņa māte ir bijusi neizturama sieviete.

Nožēlojamā paskata vīreļa ikdien sastāv no došanās uz darbu, stāvvietas sargs, santehniķis, lombarda darbinieks vai kaut kas tāds viņam piestāvētu. Pēc darba dodas pa taisno uz māju, pieturas kioskā nopērkot kārtējo našķi, kā drupačas turpinās vāļāties sintētiskā portfelīša dibenā līdz dienai, kad apokalipses liesmas izkausēs neglīto aksesuāru bezformīgā masā. Brīvdienās skatās telivizoru ar mammu, protams ka viņš neizvēlas ko skatīties. Kopā dodas arī sirojumos pa tuvākajām pārtikas bodēm. Principā tāda ir viņa ikdienas rutīna.

Privātā dzīve. Vis drīzāk ka nav. Pirmais sekss tehnikuma laikā, īsais brīdis ko izbaudija bez mātes vērīgās acs. Tā arī nekad nav saticis savu otro pusīti. Bijis pārāk kautrīgs, nedroš par sevi un protams mamma zin labāk, kura viņam der, bet diemžēl neviena nav gājusi šai pie sirds. Pēdējo reiz bijis ar sievieti pāris gadus atpakaļ, uzņēmuma jaungada ballē, pilnīgā ķēmā ar apkopēju. Piezīme - kad iedzer kļust raudulīgs, brīžiem agresīvs, bet visbiežāk vienkārši lupata. Pārsvarā onanē jebkurā izdevīgā brīdī, piemēram, kad māte ir aizmigusi vēlu vakarā pie telivizora un tiek raidīta jau slavenā "Tu būsi mans vergs" reklām.

Tagad ir par vēlu kādu meklēt, jo cerībām ir atmests ar roku. izskats ar vairs nav tas kas jaunībā. Vienīgais glābiņš vēl būtu harizmātiska personība, kurai viņš nestāv ne tuvu. Raksturs vājš, degradējies līdz pāragram vecuma vājprātam, sevis nīšanai un neuzticībai  visai pasaulei.

Riebumā skatoties, mans jautājums ir. Kas ir šis noslēpums, kas ir tas kas liek viņam vēl eksistēt, dēļ kā viņš turpina savu esību? Vai tas ir parasts gļēvums, slinkums vai pat slimība, kas noved cilvēki līdz šim dārzeņcilvēka līmenim. Kāpēc viņš nerīkojas, lai apturētu savu pašiznīcības ceļu uz bezdibeni vai arī neizbeidz pats savu eksistenci? Kas tas ir?

Kad klade ir pilna...

Un atkal pār mani ir nākusi apskaidrība. Ir notikusi iekšēja cīņa, kurai nekad nav gala, bet karš nav beidzies. Esmu uzvarējis pats sevi... neaizmirstu tik galveno, nedrīkst zaudēt modrību, jo iekšējais ienaidnieks pārgrupēsies un dos atbildes triecienu pa manu pašpārliecinātību, ko uzskatu par uzvarā gūto vairogu, stipro vietu. Tieši mūsu stiprās vietas, kļūst par asiņainiem kaujas laukiem.

Kādu laiku ienaidnieks guva virsroku, biju novājināts un ļāvu sevi dauzīt no visām pusēm. Tad pēdējās dienas, kad morāli sakauts gulēju pie sava ienaidnieka kājām, kamēr šis jāja caur triumfa arkai, biju sasniedzis arī fiziska noguruma fāzi, darbs, negulētas naktis, raižu pilna galva, es piecēlos kājās. Kā Lācars no kapa, atdzimis, savāds. Par spīti daudzpakāpju noguram, iestājās transa stāvoklis, dīvains spēks, ko var salīdzināt ar nezināmo enerģiju kas šausmu filmās liek miroņiem staigāt, kaut gan acīm redzami viņi fiziski ir izmocīti. Šādu notikumu pavērsienu ienaidnieks  nebija paredzējis, jo viņš ir pašpārliecināts un nevērīgs, viņš ir es, kas ir padevies un svin manu sakāvi.

Es esmu piecēlies un stāvu sev aiz muguras, savam ienaidniekam. Mēs saskatāmies un viņš ir izbrīnīts par to ka es esmu ticis viņam tik tuvu klāt. Smīkņādams, viņš man uzbrūks ar savu galveno ieroci, balsīm. Manām balsīm no pagātnes un nākotnes - nožēlu par padarīto vai neizdarīto un bailēm par to kas būs. Trieciens ir spēcīgs, bet es nekrītu. Mans jaunais stāvoklis ļauj izmantot ieroci, ko es pazīstu, bet biju pazaudējis, tagadnes balsi - esību, kas ļauj priecāties par visu, kas notiek, par visu, kas ir, nedomājot par to, kas būs vai bija. Divu balšu karapūļi pret vienu balsi. Sākumā ienaidnieks gūst virsroku, līdz iemacos no jauna lietot savu ieroci. Vis beidzas pāris dienu laikā.

Kā viss notika? Daudzās balsi mēģināja mani ievainot, bet mana viena bals aizdzina tās prom. Miesa vēl bija nogurusi, bet prāts darbojās ar jaunām jaudām. Domas šķita kā pareģojumi par tuvāko nākotni, sīkumiem, tādi kā deža vū momenti, tikai es zināju, ka tādi būs pirms es viņus sastapšu. Piemēram, sēžot tolejbuša pēkšņi domas aizklīda līdz Top Gear raidījumam un nezkādēļ es zināju, ka tuvāko stundu laikā es kaut kādā veidā sastapšos ar šo lietu. Pēc stundas kādā bārā ieraugu TV, ka tieši šis raidījums tiek rādīts. Vai arī gadījums, kad visu laiku līst lietus, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka man izejot laukā neuzpilēs neviena ūdens lāsīte. Un tā arī notiek, no punkta A līdz punktam B. No otras puses tas viss ir tikai sagadīšanās kopums, kas visticamākais tā arī ir, nepretendēju uz pārdabiskām spējām. Bet tieši šī maģiskā sajūta, it kā es būtu visu savu dzīvi izdzīvojis atkal un atkal, radīja šo prieka, uzvaras sajūtu. Šī pāris dienu transa stāvoklis lika man pievērst uzmanību man apkārt notiekošajam, kas palīdz izprast to, kas notiek manī. Cīņa bija, visu balsu padzīšana, atstājot tik vienu - tagadni. Es rūpīgi ieklausījos visās skaņās, apbrīnoju visu sev apkārt, atklāju visu no jauna. Tad nāca kārtējā apskaidrība un sirdsmiers.

Apskaidrība, nav nekas jauns, pie tādām noteikti ir nonākuši neskaitāmi cilvēki. Kā klausīties visā, redzēt visu un no jauna gūt pirmreizēju prieku, periodiski sākt vissu no baltas lapas, tāda bija mana apskaidrība. Kāpēc man mēģināt vēl kaut ko iespraus jau tā pierakstītajā kladē, ka vairs nav vietas kur ielikt punktu, kur ķinķēziņiem lapas malās sāk kļūt par šauru. Tāpēc jāņem jauna klade, un jāpieraksta tā pilna, jo tā mēs darām. Mēs rakstām paši savu dzīvi, bet lai tā kļūtu vieglāka, tā jāsadala sējumos. Pilnās klades mēs noliekam malā, bet neaizmirstam par tām, jo gadās brīži kad vajag paskatīties uz pagātni. Bet kad skatāmies pagātnē, daram to ar skaidru prātu, nemēģinam vēl ķēpāties vecajā kladē. Un nākotnes kladēs mēs neko neatradīsim, jo tās nav vēl sarakstītas. Mēs rakstām šodienu, tagadni.

Es neesmu čigāns

Aiz loga skumji līst lietiņš, bet es šēžu pledā, dzeru kafiju un izbaudu mājas siltumu. Ideāli apstākļi lai varētu aizklīst domās. Un aizklīdu ar. Runa šoreiz iet par mājām - vietu kur ir silti, labi un kur gribās atgriezsties. Dotajā brīdī es pavadu, visticamākais, savas pēdējās dienas Purvciema dzīvoklī, kas kopš septembra ir mans miteklis. Mani nemet ārā, bet gan ļauj par drastiski samazinātu īres maksu šeit uzturēties un labdarības akcijas beigas ir klāt. Nezinu kur es dzīvošu tuvākajā laikā, kuru vietu saukšu par savām mājām, kur gribēšu atgriezsties pēc smagas darba dienas, vai kāda pasāciena un saļimt gultā.

"Tu esi kā čigāns" , mātes vārdi: "galīgi esi pazaudējis māju sajūtu".  Tas gan, šī sajūta man ir pazudusi, arī pat manās dzimtajās mājās, Vecāku dzīvoklī Imantā. Tur viss ir mainījies un ne tikai dzīvoklis, bet apkārtne. Tagad viss ir īslaicīgs un nesvarīgs, jūtos nepiederīgs nevienai vietai (vienīgi darbs manas otrās mājas, kas jau drīzāk kļuvušas par pirmajām). Nepiederīguma sajūta liedz kaut kur iedzīvoties, tas ir, ieguldīt mēbelēs un citādos lielgabarīta priekšmetos, kas nepatstāvīgas uzturēšanās dēļ ir slogs no loģistikas aspektiem. Kaut ko salabot, piemēram ieeļot čīkstošās eņģes, kāda jēga, nav mans un drīz tā pat būšu prom.

Sirdī es neesmu pasaules blandoņa, man vajag mājas, man vajag vietu, kur dzīt saknes, es neesmu čigāns. Zinu, ka nākamā un laikam arī aiznākamā vieta nebūs mājas. Bet gan jau viss ar laiku.

Pagaidām izbaudu pseido-māju sajūtu, un paldies liktenim, ka man ir jumts virs galvas. :)