Vēl viena lieta ko apņēmos...

Kur likties?

Pēdējā laikā ir radies jautājuns. Vai atraitnēm te ir jābūt? Vai visi pārējie var ar viņām sadzīvot? Vai kādam ir jāmeklē jauna māja? No likumiskā aspekta māja pieder atraitnēm, ir pat izkārtne, kas to apliecina. Pat laban viņas ir piecas un septiņas vēl ceļā. Viņas savā starpā dzīvo ļoti draudzīgi, bet ir nesaskaņas un uzskatu atšķirības ar pārējiem mājniekiem. Atraitņu kundzība ņem virsroku šajā namā, kas jau sākotnēji bija tikai eksperiments, Nīčiska un Šopenhaueriska pašdisciplīna. Bet telpas ir daudz, tādēļ tur patvērumu meklē, komiķi,satīriķi, romantiņi, zinību meklētāji utt. Tāpēc namīpašnieks - autors ir neizpratnē, vai atraitnes padzīt, vai pārējiem atrast jaunas mājas? Bet pagaidām lai padzīvo visi kopā, pat ja ir domstarpības/pretrunas starp īrniekiem.

Widow 5

Negribi ciest, atsakies no mīlestības.
Taču tas nozīmēja to pašu, ko acu izraušana no pieres, lai neredzētu dzīves ēnas puses.

Brida, Paulu Koelju

 

 

Zāles, svētība, prāta skaidrība - vientulība. Mīlēt, tas ir ciest, staigāt pa pasauli ar uzplēstu brūci, kuru ir bail iztīrīt no šķembām, jo bail no sāpēm. Bet jo ilgāk šķembas mīt brūcē, jo lielāka iespēja dabūt infekciju, kas izplatīsies pa visu organismu. Un ir arī tie, kas nāks un bakstīs tavas rētas, stāstīs kā būtu labāk rīkoties. Tu viens tik zini, kas tev labāks, kā ārstēt sevi. Mīlestīiba ir tavas brūces, vātis un skrambas. Mīlot tu redzi to skaisto, dieviščo un arī to, kas to visu apdraud, ienīst, var tevi sāpināt. Amputē locekli, izgriez brūci, dezinficē to, tad tu sastapsi vientulību, brīvības absolūto izpausmi. Bez ievainojumiem un vājajām vietām tu esi stiprs. Mīlestība ir mirusi un jauna atraitne ir dzimusi.

Widow 4.

Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var ja nav savējās. (Imants Ziedonis)

 

Man ir taisnība, es zinu vislabāk, tu nezini neko, tev nav taisnība. Ko jūs sakāt par to? Vai man nav taisnība? Kas? Jums ir taisnība? Nē, tā nevar būt! Un tu saki, ka tev arī ir taisnība?

Kā tas var būt, ka katram ir sava taisnība, ja tā pēc būtības ir universāla patiesība, tātād viena. Bet Tev, man un viņiem arī ir taisnība un katra savādāka - citos vārdos, dažādās krāsās un smaržās, skaļākas un klusāksa, grandiozas un niecīgas ...

Taisnības nav! Tā ir mirusi un ir dzimusi jauna atraitne - taisnība.

Pūpols

Šodien Lieldienas. Man darba diens, kā ierasts svētkos. Diena kā diena, ierastā rutīna ar sejām un vārdiem ko aizmirstu, pa retu reizi ar kādu frīku izdaiļota. Par svētkiem tik atgādina kāds šķidrs priecīgu Lieldienu novēlējums. Vakara pirmā puse pie senčiem Imantā. Cerības uz lielo olu izēšanos pagaisa, jo norijot vienu pautiņu vairāk ar negribējās. Šogad ar iztiku bez visādiem olu dauzīšanas rituāliem - tā bija parasta maltīte ar olgalvīša sašķaidīšanu pret galda virsmu.

Mājup ceļā, jau Āgenskalnā, no mugurpuses mani kāds uzrunā slāvu valodā, padsan, padsan, podaždi. Nodomāju ka kārtējais cigarešu diedelnieks un noignorēju visai nezolīdo uzrunas veidu. Bet jūtu ka šis man seko un atkal tādā pašā garā uzrunā. Pagriežos lai novērtētu situāciju - vai ir jāmūk, vai tikšu galā viens- nāk man pretī tāds nošļucis vecis ar jau sarkanu nodegušu ādu un netīriem matiem, bet bomzis nav, drīzāk kāds vietējais Āģīša iemītnieks. Sāku jau grāpstīties pēc smēķa, ja jau apstājos tad ir jādod/jācienā. Tomēr es dziļi maldījos, šis nevēlējās nekāda veida tabakas izstrādājumus. Noskaidrojis ka es esmu latvietis, vīrelis sāka runāt latviski (izrādās viņš ar bija latvietis), saprotams ka Rīgā visi tiek uzrunāti krieviski, jo vis ticamākā atbilde būs tādā pašā mēlē. Rūpīgāk paskatoties un uzklausot šo cilvēku konstatēju ka viņš ir cietis. Starp matiem var redzēt pārsistu galvu un asins strautiņu. Palūdza man izsaukt ātros. dotajā brīdī galvā veidojās bilde par to kā cilvēks ir piekauts un apzagts. Cietušajam bija arī slikti ar sirdi, ko šīs demonstrēja pagrābjot manu roku un piespiežot pie savām krūtīm. Kamēr saucu ātros, traumētais sāka izplūst pateicības darbībās, kuru starpā arī bija manas rokas bučošana. Par šādu rīcību biju diezgan nepatīkami pārsteigts. Nekad neesmu gribējis lai kaut kāds sagrabējis, apdauzīts vecis uz ielas man bučotu roku. Nekavējoties to atrāvu no šamējā purna un teicu lai tā nedara. Diezgan haotiski runāju ar ārstiem, jo traumētais nemitīgi gribēja pateikties. Vecis novilka arī bikses lai parādītu apdauzītās kājas. Kā starpnieks pa telefonu ar ārstiem noskaidroju, ka virietim ir 39 gadi, vārds Ilmārs un, lai arī cik ironiski tas neskanētu, uzvārds Pūpols. Tur pat blakus bija arī viņa māja. Atvērām vārtus, lai ātrie varētu iebraukt. Kamēr gaidījām ātros šīs vēlreiz metās man pateikties un bučot rokas. Sūdzējās par sirdi un kā izrādās bija iedzēris un izkāvies ar draugu, kurš sēdēja mājā. Apdauzītais iedzērājs un infarkta ķertais iegāja mājā gatavot savus dokumentus, tikmēr es sagaidīju ārstus, lai parādītu kur jāiet un ātri notinos, lai šis man vairs nepsākās. Gribēja kā man atlīdzināt, prasija numuru. Teicu ka ar paldies pietiks.

It kā labs darbs, bet kaut kā jūtos sliktāk. Esmu pārkāpis savus principus, lai dzērāji un bomži mirst, padibenēm nepalīdzēt. Vainīgs bij pirmais iespaids par notikušo situāciju. Varēju arī neapgriezties un neusākt kontaktu. Gan jau kāds cits būtu viņam palīdzējis.

P.S. Rokas gan vairāksas reizes nobersu ar ziepēm un spirtu.

P.P.S. Starp citu, pa ceļam, pie notikuma vietas, misenē iemetu izsmēķi. Man šķiet tā misene tagad deg.

Widow 3

Tad, kad tika atvērta Pandoras lāde un nelaimes, ko Zevs tur bija iespundējis, izbēga cilvēku pasaulē, tajā joprojām palika viens nepamanīts galējais ļaunums – cerība. Taču mēs esam aizmirsuši to, ka Zevs vēlējās cilvēkiem likt mocīties pēc iespējas ilgāk. Cerība ir ļaunākais ļaunums, jo tā paildzina ciešanas. (F.Nīče)

Es cerēju būt laimīgs, bet mani sastapa nelimes. Es cerēju uz mīlestību, bet mani nemīlēja. Es cerēju uz veiksmi... man nekas neizdevās. Es atmetu cerības un visas likstas kļuva blāvas, dažas pat izgaisa. Vairs uz neko neceru. Un dzima jauna atraitne, Cerība.

Man ir labi

Vakar pa TV skatījos kaut kādu pārraidi LTV1 par stādīsānu un sēšanu, kur laikapstākļu ikgadējais pareģis, pensionārs "kā viņu tur sauca" teica ka pavasaris klāt, sniega nebūs un droši tik metamies pliki. Kāda neraža! Sasodīts un deviņ veli! No rīta snieg, kā Dieviņ tēva blaugznas. Vis ir slapjš un ir auksti, jo tā sniega parodijā ātri vien izkusa. Drūma diena ar, pilnīgi gribējās depresijā krist - saules nav. Bet omu uzlaboja autobusā sēdošie zaķi, kurus kontrole meta ārā. viena zaķene ilgi taisnojās, ka neuzspēja, jo pa telefonu runāja ar mammu. Baigais attaisnojums, es redz urbināju degunu un nevarēju nopirkt biļeti.

Tā ap vakarpusi oma atkal bij laba. Kā arī biju par kādu gramu vieglāks kļuvis un vēl jo projām tāds esmu, respektīvi man izlūza zobs, alias izveidojās lūka zobu rindā priekš ventelācijas. Nav ko bēdāties, jo man vēl palika daudz zobu, nav žēl padalīties.

Un teikšu to pašu, ko dzīvokļa saimniecei: "Man iet labi". Vai tad nav jauki dzirdēt ka kādam iet labi, kad visapkārt visi sūdzās. Man nav zoba, bet man ir labi.

Back up'i

Tā kā pasaules valdības mēdz veikt dažādas represijas, lai likvidētu kādu nebūšanu, šajā gadījumā slēgt sociālos tīklus, blogus utt. esmu radījis rezerves mājvietu savām 12 amerikāņu atraitnēm, respektīvi http://haralds.posterous.com tas gadījumā ja kāda no mājvietām tiek apklusināta, kas jau ar blogger ir noticis Turcijā. Kas sazin, varbūt mūsu 100 gudrās galvas ar šo to izdomās, lai tik apklusinātu vārda brīvību, piegriežot skābekli visiem, arī tiem kuri skaļi nebļauj. 

P.S. Bet tā es dzīvošu pa bloggeru. 

P.P.S. Personīgi man ir bījusi vēlme nekaunīgi pabļaut par valdību, bet ar savu neizdevušos politologa izglītību vēl neuzdrošinos. 

Mēs esam svarīgi

Es sēžu atspiedies pret koku. Atpūšos, veltu laiku pārdomām, meditēju. Esmu pilnīgi viens, līdz brīdim, kad kāds uzradīsies un dos iemeslu celties. Bet pagaidām es esmu viens... ar savām domām. Domas var zaudēt racionalitāti un aizceļot nezināmos virzienos. Es atpūšos un negribu nekur doties, pat ne savā galvā. Labāk palikt te pat. Domāšu par konkrēto brīdi. Es, koks, es sežu, balstos pret koku, bet varbūt koks balstās pret mani.  Ko balsta koks? Es neesmu balstāms. Bez manis, te vēl ir zeme uz kuras es sēžu, kūrā ir iedēstīts šis koks, ko balstu es. Koks balsta zemi - pasauli.  Sanāk ka es balstu pasauli. Ja es celšos, tad sagrūs pasaule. Vai patiešām es esmu tik svarīgs. Vajag riskēt, ir jāceļas. Ja neriskēšu tad nezināšu.

Piecēlos. Koks stāv kur stāvējis, zeme nav pavērusies. Bet kaut kas vēl jo projām balsta pasauli. Es vēl jo projām stāvu uz zemes. Visapkārt pasaulei cilvēki skar zemi. Mēs visi balstam zemi. Mēs visi esam svarīgi.

Manas papīra lidmašīnas

Pasaulē ir noticis kaut kas ļoti dīvains. Lidmašīnas vairs nelido! Uztraukumam nav pamata, bleķa putni vēl lido, bet papīra gaisa kuģi vairs ne. Šo parādību es jau pamanīju kaut kad ap 2005.gadu, mēģinot palaist papīra lidmašīnīti, kura neizskaidrojamu apstākļu dēļ vairs nelidoja - eleganti neplanēja pa gaisa masām, bet gan ķenķerēja pa gaisu kā sašauta pīle. Fizikas likumi vairs nedarbojās, vienīgais skaistākais lidojums sanāk tikai ar nāves cilpu, kura apstājas metēja acu ābolā. Kas pie tā ir vainīgs? Es? Vai man nekad nebūs lemts pacelt spārnos makalatūras gabalu?

7.februāris

Datumu vairs neatkārtošu, jo virsraksts, jau pats par sevi visu izsaka.

1992.gadā tiek parakstīts Māstrihtes Līgums, kas tiek uzskatīts par mūsdienu Eiropas Savienības sākumu. Tā laika noputējušās, vecās Eiropas valstis vēl nedomāja par Postpadomju valstu pievienošanu un to ka nākotnē tas būs tas pats kas nopirkt saskābušu pienu, nepareizā izmēra krūšturi sievai, iespraust trījstūri bumbiņai paredzētā caurumā utt. 

1962.gadā ir dzimis Eddijs Izzards (Eddie Izzard) Britu komiķis un aktieris. Šis cilvēks ir izpelnījies manu uzmanību, jo viņa humors ir ietekmējis manu humora izjūtu. Cinisms, sarkasms un melnais humors, kā arī angļu intelektuālā komēdija ar vieglu truluma pieskaņu. Un man ir pie kājas ko citi par viņu saka, galvenais ir ko viņš saka. Kā pats Izzarda kungs apgalvo, viņš nav gejs, bet gan vīrieša ķermenī iesprostota lezbiete, kurai pa laikam patīk uzvilkt kleitu.

Atkāpe no ierastā, vēl vienas personības dzimšana - 1812.gads un dzimst Čārlzs Dikens. Patīk man tas Olivers Tvists un vispārībā, rakstnieka attēlotā, Viktiorijas laikmeta Londona.

1045.gadā mirst Japānas imperātors Go-Suzaku. Mēs patiešām neko nezinam par viņiem.

Grenādas neatkarības diena, ko 1974.gadā šamējie  ar dabūja. Par vienu koloniju Lielbritānijai mazāk un par vienu nabadzīgu valsti pasaulē vairāk. Ko teikt, paši vainīgi.

6.februāris

6.februārī nekas manas ievērības cienīgs nav noticis. Bet nu tomēr...

6.februārī, 1912.gadā ir dzimusi Eva Brauna. Sieviete, kas sačakarēja prātu, jau tā sačakarētajam Ādolfam Hitleram. Abi gāja bojā pašnāvībā, kā tādi Romeo un Džuljeta zem krievu bumbām.

6.februārī 1958.gadā Minhenes aviokatastrofā iet bojā 8 Manchester United F.C futbolisti. Bezjēdzīga sportistu nāve.

6.februāris ir arī atzīmējams kā Starptautiskā Nulles (nekādas) Tolerances Pret Sieviešu Ģenetāliju Kropļošanas diena (International Day of Zero Tolerance to Female Genital Mutilation). Uzsākusi Nigērijas ietekmīga kundzīte ANO 2006.gadā. Āfrikā tā ir aktuāla problēma.

5. februāris

Pompeji, senās Romas pilsēta, kas ir slavena ar to ka tā gāja bojā Vezuva vulkāna izvirduma laikā (79. gadā)

Pirms tam 62. gadā, tieši šodien, 5 februārī notika ne tik iespaidīgs, pilsētas bojāejas sākums - spēcīga zemestrīce, kas pilsētu padarīja uz pusi mazāk apdzīvotu, atstājot vulkānam mazāk upuru.

5.februārī, 1840.gadā ir dzimis sers Hiarims Stīvens Maksims (Sir Hiram Stevens Maxim), pazīstams kā Maxim ložmetēja tēvs. Pateicoties viņam karš kļuva vēl "jautrāks".

5.februārī, 2008.gadā miris, vārdu netūlkošu, Maharishi Mahesh Yogi -transcendentālās meditācijas tehnikas izstrādātājs. Par vienu gaišu cilvēku, kam sekot mazāk. Kaut ko laikam pareizi šis hindu vīriņši ir darījis, ja jau nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam... Bet varbūt arī nē jo apaļus 100 nesasniedza.

Pakistānā 5. februārī norisinās Kašmiras diena. Jau kopš 1990.gada, kā protests pret Indijas kontroli pār Kašmiras reģionu. Visticamākais šajā dienā visādīgi tiek ķengāta Indija.

Ziemaktivitātes

Vēl jo projām turpinās šī burvīgā (nospļaujos) ziema. Šis gadaliaks nau nemaz tik mierīgs un lēns, kā dažam lācim, kas sūkā ķepu ziemas miegā, bet aktivitātēm pilns. Kaut gan lielākā daļa Latvijas miesu ir starā par dēļošanu uz dzīvnieku un personu vārdu nosauktajiem kalniem. Es piedāvāju alternatīvākas nodarbes, tā lai krāsaināka šķistu ziemiņa.

Iesākumam tā mierīgāk, parastā snovošana zem grādiem, bet pārnesta uz kalna kokiem apaugušo nogāzi. Noteikumi vienkārši; ir jāpielopojas līdz tādai stadijai, ka vēl var nobalansēt vertikālā stāvoklī (ieteicams to visu darīt jau kalna virsotnē), tad jānotēmē starp kokiem un aidā, lai tas kosmonauts šļūc. Mērķis ir tāds pats kā parastajā dēļbraukšanā, sasniegt lejas galu. Brauciens starp kokiem ir tīri bīstams un te arī parādās alkohola loma šājā pasākumā. Redz, šmiga šajā gadījumā ir drošības līdzeklis. Balstoties uz tautas paražām un mediķu skaidrojumiem Šnabjvaldis esošājā kondīcijā, triecoties pret koku pilnā ātrumā būs daudz ļumīgāks nekā stīvs, sasprindzis atturībnieks, respektīvi alkāns ir pasargātāks no kaulu lūzumiem.

Ziemas boulings. Te ir ieteicams būt pilnībā skaidram, jo traumas var gūt arī citi, kā zināms reibums ir vainu pastiprinoš apstāklis. Šoreiz kalns ir tradiconāls, klāts ar ļaužu masām. noteikumi tādi paši kā boulingā, tikai atribūti ir no miesas un asinīm, aprīkoti ar kombinzoniem, slēpēm, nūjām, dēļiem un pilnīgu nezināšanu par notikumu gaitu. Apzinīgais boulers atrodoties kalna virsotnē noskata savu upuri/mērķi - bariņu cilvēku, kas neapzināti ir kļuvuši par ķegļiem. Tad tikai strarts un cilvēks bumba ar apsizvēlētu, nemotorizētu sniega transportlīdzekli traucas ķegļcilvēku bariņā. Cik cilvēki nogāzti tik punkti un to var darīt atkārtoti ar draugiem un citiem līdzīgi domājošiem bezsmadzeņu radījumiem. Rezultāts visbiežāk ir kāda truma, bumbai vai ķeglim, pastāv iespēja ka jūs izraidīs no trases līdz nākamajai sezonai.

Sniega eņģeļi - izkrāso pats. Vis ir tīri vienkārši, tiek apvienotas divas nodarbes; enģeļu taisīšana sniegā un urinetī - tekstu urinēšana sniegā. Vspirms vajag radīt enģeli. Jānoguļas sniegā un jāsāk plivināties it kā būtu lietotas kādas apreibinošas vielas. Otrais etaps, krāsošana. Tiek izmantos urīns, var eņģeli aizkrāsot pa visam, bet tas vienam cilvēkam nebūs pa spēkam, jāpieaicina citi mākslinieki. Viens var tikai apzīmēt kontūru. Ieteicamā un parastā krāsa ir dzeltena. Ja bez dzeltenās parādās zaļa, sarkana, zila utt. krāsa tad steidzami ir jādodas pie ārsta.

Bez šīm nodarbēm vēl ir citas; slēpjnūj-šķēpmešana, deputātu iepikošana, spēle -cik mēles mīnus grādos var sakrāt pie viena 2 metrīga metāla staba, plēvjšļūkšana, karāšanās aiz tramvaja, roņvilkšana un citas nodarbes. 

Aktīvu un kreatīvu jums ziemu.

Lupatlasis lupatlasim

Atcerējos pagātni un galvenokārt uzmanību pievērsu apģērbam. Nerakstīšu par to cik tizli visi tajā laikā ģērbās, ka 80 un 90 gadi bija bezjēdzīgākās desmitgades 20. gs. vēsturē un tad nomira mode, lai vēlāk atdzimtu, kā fēniks no pīšļiem. Raksts būs par apģērbu skatoties uz to kā uz sociālā stāvokļa indikātoru, bet ne zinātniski.

Lielai daļai Latvijas iedīvotāju (manuprāt) ir bījusi šāda situācija viņu ģimenēs un es ticu ka tā ir arī šodien. Respektīvi, nabadzība un drēbes ilglietošana. Ņemšu par piemēru savu bērnību no perioda, kad pats sev mācēju aiztaisīt bikšu priekšu. Mēs nebijām paši nabadzīgāki, jo vienmēr var atrast kādu vēl nabadzīgāku, tā ka gluži celefāna maisā ar striķi ap vidu mana ģimene nestaigāja un nebija situācijas, kad tas kuram ir bikses kājās, tas iet uz darbu/skolu. Bijām divi dēli ģimenē, es vecākais un kādu drēbes gabalu varēja atļauties reizi vai divas gadā. Liela daļa mūsu drēbju bija jau lietotas, bet ne svešas. Mums bija brālēns, vecāks par mums un loģiski ka arī garāks. Nostādot mūs rindā, kā matrjoškas pēc augumiem, tā arī tika veikata drēbjuvalkāšana, no augšas uz leju. Es dabūju brālēna nēsātās lupatiņas un jaunākais brālis manis valkātās štātes. Nedaudz žēl brāli, ka viņam tika pats beidzamais, atlikums, tik pat labi viņam varēja iedot gurnautu. Vienu gan nepateikšu, nezinu no kurienes nāca drēbes priekš brālēna, šim bija vecākā māsa. Ne reizi brālēnu neesmu redzējis kleitā.

Ar laiku situācija valstī mainījās, nabadzība vairs nebija tik liela, mēs paši ar mainījāmies, kļuvām garāki, resnāki vai varbūt īsāki un tievāki. Katram bija sava drēbe, kuru neviens cits nebija valkājis, varbūt tikai pielaikojis veikalā. Bet 90 gadu stiliņš - trulības augstākā pakāpe.