Atcerējos pagātni un galvenokārt uzmanību pievērsu apģērbam. Nerakstīšu par to cik tizli visi tajā laikā ģērbās, ka 80 un 90 gadi bija bezjēdzīgākās desmitgades 20. gs. vēsturē un tad nomira mode, lai vēlāk atdzimtu, kā fēniks no pīšļiem. Raksts būs par apģērbu skatoties uz to kā uz sociālā stāvokļa indikātoru, bet ne zinātniski.
Lielai daļai Latvijas iedīvotāju (manuprāt) ir bījusi šāda situācija viņu ģimenēs un es ticu ka tā ir arī šodien. Respektīvi, nabadzība un drēbes ilglietošana. Ņemšu par piemēru savu bērnību no perioda, kad pats sev mācēju aiztaisīt bikšu priekšu. Mēs nebijām paši nabadzīgāki, jo vienmēr var atrast kādu vēl nabadzīgāku, tā ka gluži celefāna maisā ar striķi ap vidu mana ģimene nestaigāja un nebija situācijas, kad tas kuram ir bikses kājās, tas iet uz darbu/skolu. Bijām divi dēli ģimenē, es vecākais un kādu drēbes gabalu varēja atļauties reizi vai divas gadā. Liela daļa mūsu drēbju bija jau lietotas, bet ne svešas. Mums bija brālēns, vecāks par mums un loģiski ka arī garāks. Nostādot mūs rindā, kā matrjoškas pēc augumiem, tā arī tika veikata drēbjuvalkāšana, no augšas uz leju. Es dabūju brālēna nēsātās lupatiņas un jaunākais brālis manis valkātās štātes. Nedaudz žēl brāli, ka viņam tika pats beidzamais, atlikums, tik pat labi viņam varēja iedot gurnautu. Vienu gan nepateikšu, nezinu no kurienes nāca drēbes priekš brālēna, šim bija vecākā māsa. Ne reizi brālēnu neesmu redzējis kleitā.
Ar laiku situācija valstī mainījās, nabadzība vairs nebija tik liela, mēs paši ar mainījāmies, kļuvām garāki, resnāki vai varbūt īsāki un tievāki. Katram bija sava drēbe, kuru neviens cits nebija valkājis, varbūt tikai pielaikojis veikalā. Bet 90 gadu stiliņš - trulības augstākā pakāpe.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru