Ejot pa ielu redzu tik daudz bezpajumtnieku un citu dzīves pabērnu. Lielākoties viņi paši ir vainīgi pie savas situācijas. Bet ir arī tie kuriem dzīvē nav paveicies. Piedzimuši alkoholiķu ģimenē, kādā negadījumā norauts loceklis, nodegusi māja, vai kā citādi, ārēju apstākļu dēļ, šis cilvēks atrodas uz ielas ar iztieptu roku, asarām acīs un raudošu bērnu uz rokām. Redzot to kaut kas notiek sirdī un prātā - žēlums, līdzjūtība.
Bet palīdzēt visiem tu nevari. Iedosi vienreiz latu, prasīs atkal un nāks atkal nākamais, šie stāsies rindās. Tāpēc slikti justies tev nevajag, tikai tāpēc ka tev ir labāka situācija nekā tiem nabagiem. Iznīdējot līdzjūtību, prāts tiek atbrīvots no liekas emocionalitātes. Šie cilvēki ir jāuztver kā rudens lapas, kas ar laiku ķļust neglītas un sabradātas uz ietvēm. Tā pat kā kļavu lapu var noignorēt arī cilvēku. Līdjūtība ir mirusi un jauna atraitne ir dzimusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru