Not related to widows

svētdiena, 2011. gada 24. aprīlis

Pūpols

3006827759_b

Šodien Lieldienas. Man darba diens, kā ierasts svētkos. Diena kā diena, ierastā rutīna ar sejām un vārdiem ko aizmirstu, pa retu reizi ar kādu frīku izdaiļota. Par svētkiem tik atgādina kāds šķidrs priecīgu Lieldienu novēlējums. Vakara pirmā puse pie senčiem Imantā. Cerības uz lielo olu izēšanos pagaisa, jo norijot vienu pautiņu vairāk ar negribējās. Šogad ar iztiku bez visādiem olu dauzīšanas rituāliem - tā bija parasta maltīte ar olgalvīša sašķaidīšanu pret galda virsmu.

Mājup ceļā, jau Āgenskalnā, no mugurpuses mani kāds uzrunā slāvu valodā, padsan, padsan, podaždi. Nodomāju ka kārtējais cigarešu diedelnieks un noignorēju visai nezolīdo uzrunas veidu. Bet jūtu ka šis man seko un atkal tādā pašā garā uzrunā. Pagriežos lai novērtētu situāciju - vai ir jāmūk, vai tikšu galā viens- nāk man pretī tāds nošļucis vecis ar jau sarkanu nodegušu ādu un netīriem matiem, bet bomzis nav, drīzāk kāds vietējais Āģīša iemītnieks. Sāku jau grāpstīties pēc smēķa, ja jau apstājos tad ir jādod/jācienā. Tomēr es dziļi maldījos, šis nevēlējās nekāda veida tabakas izstrādājumus. Noskaidrojis ka es esmu latvietis, vīrelis sāka runāt latviski (izrādās viņš ar bija latvietis), saprotams ka Rīgā visi tiek uzrunāti krieviski, jo vis ticamākā atbilde būs tādā pašā mēlē. Rūpīgāk paskatoties un uzklausot šo cilvēku konstatēju ka viņš ir cietis. Starp matiem var redzēt pārsistu galvu un asins strautiņu. Palūdza man izsaukt ātros. dotajā brīdī galvā veidojās bilde par to kā cilvēks ir piekauts un apzagts. Cietušajam bija arī slikti ar sirdi, ko šīs demonstrēja pagrābjot manu roku un piespiežot pie savām krūtīm. Kamēr saucu ātros, traumētais sāka izplūst pateicības darbībās, kuru starpā arī bija manas rokas bučošana. Par šādu rīcību biju diezgan nepatīkami pārsteigts. Nekad neesmu gribējis lai kaut kāds sagrabējis, apdauzīts vecis uz ielas man bučotu roku. Nekavējoties to atrāvu no šamējā purna un teicu lai tā nedara. Diezgan haotiski runāju ar ārstiem, jo traumētais nemitīgi gribēja pateikties. Vecis novilka arī bikses lai parādītu apdauzītās kājas. Kā starpnieks pa telefonu ar ārstiem noskaidroju, ka virietim ir 39 gadi, vārds Ilmārs un, lai arī cik ironiski tas neskanētu, uzvārds Pūpols. Tur pat blakus bija arī viņa māja. Atvērām vārtus, lai ātrie varētu iebraukt. Kamēr gaidījām ātros šīs vēlreiz metās man pateikties un bučot rokas. Sūdzējās par sirdi un kā izrādās bija iedzēris un izkāvies ar draugu, kurš sēdēja mājā. Apdauzītais iedzērājs un infarkta ķertais iegāja mājā gatavot savus dokumentus, tikmēr es sagaidīju ārstus, lai parādītu kur jāiet un ātri notinos, lai šis man vairs nepsākās. Gribēja kā man atlīdzināt, prasija numuru. Teicu ka ar paldies pietiks.

It kā labs darbs, bet kaut kā jūtos sliktāk. Esmu pārkāpis savus principus, lai dzērāji un bomži mirst, padibenēm nepalīdzēt. Vainīgs bij pirmais iespaids par notikušo situāciju. Varēju arī neapgriezties un neusākt kontaktu. Gan jau kāds cits būtu viņam palīdzējis.

P.S. Rokas gan vairāksas reizes nobersu ar ziepēm un spirtu.

P.P.S. Starp citu, pa ceļam, pie notikuma vietas, misenē iemetu izsmēķi. Man šķiet tā misene tagad deg.