Ir Otrā pasaules kara beigas, Kurzemes katls, frontes aizmugure, netālu no Liepājas kara ostas. Gaisā ir dzirdama rūkoņa, kas ir raksturīga padomju iznīcinātājiem IL-2. Karavīri ieņem savas pozīcījas pie ložmetējiem un zenītlielgabaliem, gada naksnīgo uzlidojumu. Pilngadību vēl nesasniegušais gaisa izpalīgs nosēžas pie starmeša. Tā ir bīstama vieta, jo ienaidnieks vēlēsies iznīcināt prožektorus pirms lielgabaliem, lai varētu palikt neredzams naksnīgajās debesīs. Gaismas staru krustugunīs nonāk uzbrūkošā lidmašīna, kas raida ložu upi uz jaunā gaisa izpalīga pusi. Lodes nesasniedz prožektoru, bet nokrīt kādu kilometru pirms pozīcijām. Uzlidojums nav liels, pāris lidmašīnas, kas misījas vadītas dodas uz ostas pusi. Gaisā dārd lielgabalu šautie lādiņi, neviens netiek notriekts. Pāri karavīru galvām pārtraucas rēcošais lidaparāts un pazūd ostas pusē. Pēc kāda laika atskan sprādziens. Padomju pilots ir nometis torpēdu un iznīcinājis kādu mīnu traleri. Lidaparāti pazuda no redzes loka. Šajā naktī negāja bojā neviens, nebīja pat cietušos.
Karš ir beidzies un jaunais gaisa izpalīgs dodas mājās caur Kurzemes mežiem, izvairoties no sarkanarmiešu patruļām. Gala mērķis ir Valmieras apriņķis. Pēc nokļūšanas mājās, liktenis lemj viņam iestāties Rīgas upju kuģniecības skolā. Vēlākos gados puisis ir kļuvis par kāda baržu stūmēja kapteini, kur satiek krievu izcelsmes mehāniķi. Saruna aiziet par to, ko kurš ir darījis kara laikā. Jaunietis, par spīti valdošai varai atzīst, ka ir dienējis vācu armijā, gaisa izpalīgos. Krievs stāsta ka ir bijis pilots. Nejaušības pēc abi atcerējās to zīmīgo nakti, pie Liepājas kara ostas. Kā atklājās, šis pilots bija tas, ko noķēra gaismas kūlis, tas pats lidotājs, kurš nometa torpēdu. Abi pasmējā par to cik gan savāds ir liktenis, ka saved piespiedu ienaidniekus kopā, par to ka cilvēki nezin viens otru, bet var atrasties vienā un tajā pašā vietā un notikumu virpulī. Šis stāsts nav manas fantāzijas izdomāts, bet patiesība, jo jaunais gaisa izpalīgs bija mans vecaistēvs.
Mēs varam satikties visur, būt iesaistīti notikumos, nemaz nenojaušot par otra cilvēka eksistenci. Bet kādā dzīves posmā mēs tik un tā satiksimies. Tu vari būt cilvēks, kas pie kases stāv man priekšā, mēs katru rītu braucam ar vienu un to pašu transportu, esam bijuši ballītē, kur netīšām varbūt esam viens otru aplējuši ar kādu dzērinu, bet tik pat ātri esam aizmirsuši viens otru. Mēs nepievēršam viens otram uzmanību, līdz tikšanās brīdim, kur vairāk vai mazāk esam spiesti iepazīties.
Tu mani nepazīsti un es tevi arī ne, bet mēs jau esam tikušies un tiksimies atkal.
