Čuksti tumsā, ēnās neskaidrās
Lūgsnas naksnīgās debesīs
Zvaigznēm, mēnesim, miglai
Aiz horizonta melna, kur viss zūd
Atbildes gaidītas, piepildījums, cerības
Ko tas dod, ja zini ka neviens neatbildēs?
Gaisma nebūs, saule nesildīs
Ir vēls...
Rituāls nebeidzams, bet vajadzīgs
Maldi un vilšanās
Ko mēs gribam?
Kliedziens melnā bezgalībā
Tā tas notiek un tā tas notiks
Melns kļūst balts
Balts kļūst melns
Līdzsvars nebeidzams
Mēs esma nosvērti un atdzīti par derīgiem
Es esmu upe un plūstu kur zeme mīksta
Šķelšos pret klintīm un akmeņiem, lai atkal satiktos ar sevi
Kā upe augšās un lejās es būšu straujš un nevaldāms
Līdzenumos lēns un mierīgs
Mani krasti applūdīs radot iznīcību,haosu un nelaimes
Vai auglību, kārtību un laimi
Es atkārtošos, ieplūstot jūrās un kalnos sākšu savu tecējumu
Un tā jo projām, un tā jo projām... līdz izžūšu sauss
Smilšu pulkstens, mēs iztekam tā...
Tik pagrozi to, lai smilts plūst
Laiks nebeidzas ar mums
Mēs beidzamies laikā
Par smiltīm būt,
Jaunam kokam kur augt,
Kur laikam auklēt mūs...
Puteklīties Tu vien esi
Plašajā gružu visumā,
Bet skaists un mīļš
Jo Tu esi mans
Motīvs sens un klišejisks...
Starp debesīm un zemi, cik augstu vien var, uz pilsētu jumtiem, līdzās akmens lauvām, dieviem, sfinksām un Jupiteram.
Atvadas negribētas, bet nevajadzīgas. Mīlestība ārpus saprāta robežām. Vienam cilvēkam par lielu. Tik labi tas ir, kā sapnis nebeidzams, opijs dvēselei, sirdij un prātam. Viņi nevar būt kopā, lai arī viss runā par šīs savienības dievišķumu.
Cilvēkam ir ar kādreiz jānokāpj no kalna un jāsaņem pēriens par novārtā atstāto zemes dzīvi. Spēlēt dievus mēs drīkstam tikai ne ilgi.
Skūpstu nedod, lai enkurs nepaliek iegremdēts. Viegls glāsts un viņš dodas prom. Viņu sauc Orfejs.
Jumti un tēli ir palikuši. Skaisti un skumīgi ir te. Vairs nav kā bijis. Atmiņas par dievišķo, par spēku un mieru. Viņa mīlestība par lielu, tā visaptveroša bija. To viņa zināja, zināja ka sapnis neatgriezīsies. Tas dievcilvēks un miers, un spēks ir atdevis sevi pasaulei, jo paturēt būtu savtīgi.
Viņa kļūst par akmeni, verās tālēs, brīžiem gaidot to kas nenāks. Cerība ir pēdējais kas ļauj reibt un tā mirst reizē ar cilvēku. Viņu sauca Junona.
"Tev ir jābūt laimīgai" - viņš palaida vējā. Un iestājās miers.
