Widow 2.

Ejot pa ielu redzu tik daudz bezpajumtnieku un citu dzīves pabērnu. Lielākoties viņi paši ir vainīgi pie savas situācijas. Bet ir arī tie kuriem dzīvē nav paveicies. Piedzimuši alkoholiķu ģimenē, kādā negadījumā norauts loceklis, nodegusi māja, vai kā citādi, ārēju apstākļu dēļ, šis cilvēks atrodas uz ielas ar iztieptu roku, asarām acīs un raudošu bērnu uz rokām.  Redzot to kaut kas notiek sirdī un prātā - žēlums, līdzjūtība.

Bet palīdzēt visiem tu nevari. Iedosi vienreiz latu, prasīs atkal un nāks atkal nākamais, šie stāsies rindās. Tāpēc slikti justies tev nevajag, tikai tāpēc ka tev ir labāka situācija nekā tiem nabagiem. Iznīdējot līdzjūtību, prāts tiek atbrīvots no liekas emocionalitātes. Šie cilvēki ir jāuztver kā rudens lapas, kas ar laiku ķļust neglītas un sabradātas uz ietvēm. Tā pat kā kļavu lapu var noignorēt arī cilvēku. Līdjūtība ir mirusi un jauna atraitne ir dzimusi.

Ziemas rituāli vai kā mēs svinējām.

Senajos laikos, kad bērniem un arī cilvēkiem nebīja datori, pokemoni un citi gļukaini, atkarību radoši priekšmeti/radījumi, tie devās svaigā gaisā, uz rotaļām. Tā kā ir tīri ziemīgs laiks, ārā stāv mīnus - tas tāds vecis "Mīnus" ar rungu rokās, un manas pēdas ir sasalušas ka pat bail tās atkausēt mikrenē, ka tik neizkūst, varu parunāt par Ķekatām. Nezinu vai tas trādi-rīdis jāraksta ar lielo burtu, drošības pēc rakstu tā kā rakstu. Šis bija pilnīgi bezjēdzīgs teikums. Tātad, respektīvi Ķekatas ir tāda rotaļu forma, jeb pasāciens, kas notiek laika periodā, kad ir sniegs. Patiesībā nezinu īsto ķekatlaiku, bet šis nav izglītojoš raksts. Ja nemaldos, tad tas ir pēc rudens, kaut kad ziemā -Helovinziemassvētki, tā to varētu nosaukt, pagāniskas ķecerības, tā to varētu nosaukt katoļu baznīca. Tagad kratu dūri un domāju, gan jau es tev tikšu klāt priesterīt, pedolācīt. Atkal es esmu aizdriftojis ne tur kur vajag.

Aprakstīšu dažas rotaļas - rituālus. Nu tad aidā!

• Bluķa vilkšana. Pati slavenākā no šī pasākuma nodarbēm  un manu prāt pati racionālākā. Redz, bluķis ir tāds neizteiksmīgs koka stumbrs mamuta izmēros. Neviens cits gadalaiks, kā tikai ziema, nav derīgs šādas matērijas parvietošanai. Sniegs un ledus ir labs lubrikants - slīdvirsma, pa kuru var pārvietot nekustīgus objektus, tāpēc ziemā arī vecie un mirstošie tika vilkti ragaviņās uz mežu. Pats proces šķiet tīri bezsakarīgs, it īpaši tad kad bluķis gala mērķī tiek sadedzināts. Tā rūpīgi iedziļinoties sentēvu motīvos, var saprast, ka tur kur stāvēja bluķis, pavasarī iespējams tiks likti jauni pamati jaunai sausajai toletei vai kādai cita relaksācijas iestādei. Bluķa dedzināšana savukārt bija stresa noņemšanas terapija - iznīcināt, sadedzināt visas sliktās domas un pa gadu uzkrāto nastu, kā arī apmierināt mūsos mītošās piromānu tieksmes.

•  Mošķu maskas. Šī parādība sasaucas ar Helovīnu, bet atšķirība ir tajā, ka neviens nepārģērbjas par vampīru, čubaku vai teletūbiju. Te vis notiek pa pāķiskam. Populārākās maskas ir siena čupa, palagā ietīta nāve, kas mēdz izskatīties pēc staigājošas izskapts sniega kupenā un šad tad šī maska pārtop par stārķi - visiem zināmu auglības simbolu. Vēl ir maskačkas čigānu tērpi - senlatviešu urlas, pinkains kaku lācis un bomzis, kā arī daudzi mazsvarīgi grauzēji.  Šādā paskatā ļautiņi vazājas apkārt dzerstīdamies un aurodami, tai skaitā bluķa vilkšana notiek tieši šādā kondīcijā. Neesmu īpaši iediļinājies šī rituāla nozīmē, bet vis iespējams beidzas ar anonīmu orģiju pie jau degošā koka gabala. Iespējams fonā skan Suitu sievas ar savu garo ēēēēē vilkšanu.

•  Zemledus pelde. Variācijas ir vairākas, kā nu kurā reģionā. Minēšu dažas man acīs krītošākās. Galvenokārt tas vis notiek pa pliko. To dara vai nu skaidrā vai nu pilā. Obligāti tuvumā ir jābūt dislocētai kādai ūdens tvertnei un ieteicams aizsalušai ar izknibinātu āliņģi. Process ir ļoti vienkārš. Viens vai vairāki plikņi metās iekš tā bļitkotāju monitora, spiedz un izdot citas neartikulētas skaņas. Pāris minūtes, cik nu kurš var, pavannojušies starp glečeriem, lien šie laukā, kā roņi, kuriem pakaļ dzītos izbadējies valis. Dažš labs vēl patirinās kā no mātes miesām nācis un tad tik lien kažoka apskāvienos. Arī šeit ir jāpaskaidro procedūras racionālie aspekti. Tā galvenokārt ir izturības pārbaude, kur tiek atlasīti stiprākie no sādžas iemītniekiem. Tie, kas saslima pēc rituāla veikšanas, būs šamēji, kurus ar ragautiņām uz mežu var vest jau agrā jaunībā, vai arī paši drīz apsprāgs no plaušu karsoņiem, angīnām un aukstuma pumpām. Izdīvotāji paliek sugas turpināšanai un vaislošanas process var sākties.

•  Uprēšana. Ja svētki, tad svētki un neaizmirsīsim mūsu mazos brāļus, viņi arī piedalās. Respektīvi viņi tek ēsti. Bet pirms tam ir rotaļas, nokauj, nožmiedz, nosit, nodur utt. stilā. Tam visam ir jāizskatās pēc iespējas ceremoniālāk ar šamaņiem, dziedāšanu, visādu daiktu kratīšanu un pēc iespējas vairāk asinīm. Bēdīgais liktenis piemeklē jebkuru lopiņu, kas pagadās pa rokai aptrakušajai tautai. Bet visbiežāk tiek izvēlēti mazie un vājākie radījumi. Šad tad lielos lopus, kā govis, vēršus, zirgus un citus dinozaurus uzņemas kaut jau iepriekš minētais vaislotājs, tas kurš ir izturējis ledaino peldi. Pirms šī varoņdarba vienmēr tiek vienmēr iedzerts, lai mazāka vainas sajūta. Šeit priekš bērniem ir arī spēles, kā piemēram, skrienies ar aizkauto cūku, noķer bezgalvaino gaili, sities ar buļa pautiem. Mēdz gadīties arī kāzusi. Proti, pārmērīga alkohola lietošanas rezultātā tiek nokauts, kāds no ķekatniekiem, kas ir pārģērbies par kaut kādu mūdzi

 Ar to patlaban pietiks. Svinēsim svētkus civilizēti - pie datora... vai kur citur, tik ne tā kā ir minēts aprakstā. 

Widow 1.

Es vairs neticu brīnumiem - to nav! Cilvēki neatlabst no nāvējošām kaitēm, neviens labdaris tā pat vien nedos naudu, Dievs neatbildēs uz lūgšanām. Nespēju arī par kaut ko brīnīties, nekas neizraisa sajūsmu, vis šķiet redzēts, dzirdēts un justs. Pasaule ir garlaicīga, cilvēki vēl garlaicīgāki.

Es nejūtos nelaimīgs, bet gan brīvs no brīnuma un izbrīna. Šīs lietas manī ir mirušas un atraitne ir dzimusi, sajūta, kas vairs nav. Tā ir pārākuma sajūta, kas padara stipru. Kamēr citi izplūst asarās, papleš muti, no sajūsmas spiedz, es palieku nesatricināms un prāts ir tīrs. Brīnumu nav un nav par ko brīnīties.

Widow 1. ir nosaukums, kas aizvieto vārdus atziņa, atklāsme, nodaļa utt. Vis ticamākais pavisam būs divpadsmit šādi raksti. Kāpēc widow? Tāpēc ka raksti būs par cilvēka emociju/sajūtu nāvi, kas vietā atstāj atraitni - tukšumu, kas rodas likvidētās emocijas vietā.

Es negribu tur.

Šodien biju slimbīcā. Ar mani vis kārtībā, apciemoju vectēvu. Nestāstīšu par viņa stāvokli, bet gan par vidi, kurā atrodas viņš, kā arī visi pārējie slimnieki.

Man nepatīk slimnīcas/medicīniskas iestādes un kapi. Jūtos tur slikti, ne tik slikti lai vemtu, bet emocionāli nomākts. kaut gan slimnīcās var redzēt arī tādus skatus, ka varētu piepildīt trīslitru burku ar no rīta ēstajām brokastīm. Slimnīcas vienmēr ir pilnas ar nelaimīgiem cilvēkiem, vairums jau gados veci un ar noslieci doties uz man otru nepatīkamo vietu, kapsētu. Pateikšu, kas vainas kapsētai. Tā ir vieta, kur ir izplūdušas tik daudz asaras un bēdas, ja tic negatīviai enerģījai, tad tā tur virmo virs kapu rāzītēm. Kā arī es neciešu mūsu tradīciju piekopt mazdārziņu izveidi virs mirušajiem un ilgu kašņāšanos pa jaunizveidoto plantāciju. 

Tātad, slimnīca. Visi klepo, krēpojas, stenb un vaid. Sajūta ka esi nonācis šausmu filmā vai airī redzi savu drausmo nākotni. Tur atrodas arī daudzi vientuļi večuki, pie kuriem neviens nenāk. Viņi sēž uz savām gultiņām un vēro svešiniekus, tai skaitā arī mani. Gribās lai kāds šiem iedod kādu ģifti un izbeidz viņu mocības un atsvabina mani no veco, slimo vientuļnieku skatieniem. 

Labāk būtu nekad nenonākt šādā iestādē. Vai arī palikt par vājprātīgu un neapzināties savu nožēlojamo eksistenci.

Pāragra vēstule Salatētitm.

Dārgais Santa Klaus, vai arī Mr. Kris Kringl

Jau vairākus gadus kopš bērnības neesmu tev rakstīji nevienu vēstuli, ja atceries vēl, šīs vēstules bija gari saraksti ar vēlmju uzskaitījumu un tik pat gari iztirzātas draudu vēstules - sankcijas, ja parasības netiktu izpildītas. Bet ne reizi tu neesi man neko no tā arī sagādājis un es arī esmu grēkojis, neizpildot draudus. Rakstot pēdējo vēstuli, es nolēmu sagatavot tev lamatas. Uz jaumta tika izliktas lāču lamatas, skurstens no iekšpuses izrotāts ar žiletēm un kamīns piekakāts. Kārtējo reizi tu mani pievīli un dēļ tā es vairs tev nerakstīju, jo tu pat nebīji ieradies uz manu māju. Es zinu, tāpēc ka lamatas bija neskartas un es atskārtu, ka tu esi liels sliņķis un iespējams sūti dāvanas caur kurjera servisu, kā piemēram UPS vai TNT. Bet tas nekas, bērnības iegribas var aizmirst un es tev piedodu.

Tā kā atkal rakstu vēstuli un nu jau esmu pilngadīgs, varu teikt, es esmu bijis ļoti nerātns un dāvanas man nevajag. Varbūt tikai naudu, pielikumā aizsūtīšu tev visus rekvizītus un konta numuru. Priecīgus svētkus!

P.S. Starp citu, kā tev nav kauna vērtēt un šķirot bērnus nerātnajos un paklausīgajos. Ja tu gadījumā viņus novēro, tas vairāk velk uz kriminālprocesa ierosināšanu par iejaukšanos privātajā dzīve, kā arī nozīegumiem pret mazgadīgajiem. Tev katru gadu pirms svētkiem ir jāizsūta visiem katalogi ar pieejamajām dāvanām, tā lai mazie bērneļi nebūtu apbēdināti, kad cerētā un dāvanu sarakstā iekļautā 20 tonīgā tanka vietā tiek sņemts zeķu pāris. Vēlreiz priecīgus svētku, tu resnais, aizspriedumainais veci!

P.P.S. Šis attiecas uz tavu darba spēku, kas visticamākais lasa visas vēstules, proti rūķīšiem. Es zinu ka tie ir mazi bērni un daži no tiem ir punduri. Zini vienu, bērnus nedrīkst izmantot par darbaspēku un atgādinājumam - cepumi un olu liķieris nav samaksa par darbu.

Cirvja un žoga šķirbas teorija.

Šī teorija attiecas uz visiem aprobežotajiem prātiņiem, neizglītotiem ļautiņiem, dažādu reliģīju piekritējiem, radikālime un mēreniem nacionālistiem, kā arī citiem vienā virzienā domājošiem indivīdiem un grupām.

Salīdzinājums ir šāds. Cirvis tiek lietots kā instruments ciršanai vai arī kā apzīmējums idiotam. Cilvēks, būdams šis darba rīks savā esībā, izcērt šķirbu žogā, kas apzīmē viņa redzes loku. Tie kuri neko negrib redzēt ir vienkārši cirvja spali un neko necērt, par viņiem neiet runa. Cirvis ir izcirtis šķirbu un tagad grib paskatīties, kas tad ir aiz šī žoga. Lūrot pa šo šķirbu, vīņš var redzēt skaistu augļu koku vai nokaltušu koku. Tie kas redz skaisto augļkoku nebeidz priecāties par to, stāsta citiem cik tas ir skaists, dod iespēju pārējiem arī palūrēt uz to vai arī nelaiž. Ja kāds cits grib izcirst šķirbu, tad pirmās šķirbas radītājs neļaus to darīt, teiks ka vīņš zaimo, ka nekā labāka par viņa šķirbu nav, un tas tikai tāpēc ka bail, ka kāds cits to nao sava redzes loka var saskatīt savādāk vai pat ieraudzīt ko citu, vēl skaistāku. Šāda rīcība apdraud pirmās šķirbas autoritāti, kā arī uz pirmās šķirbas radītāja patiesību.

Ja pa pirmo šķirbu ieraudzītu nokaltušu koku, negribas vairs uz to skatīties un jaunas šķirbas netiek taisītas, ja nu tur ir vēl nokaltuši koki, tajos var būt pakārti cilvēki, pie tādiem mēdz kādu izvarot un veikt visādas nešķīstības. Nē, labāk turēties prom no šādiem skatiem un citus ar jāsargā no nokaltušjiem kokiem. janu kāds nokaltis koks ir starp mums, janu kāds zars nolūzst stiprā vējā un nokļūst mūsu žoga pusē. Ir jārīkojas, ir jālikvidē nokaltušie koki, ir jāceļvēl lielāks žogs. Pag, kāds ir izcirtis jaunu šķirbu, vīņš saka ka tur ir kas ļoti skaists, nokaltušā kokā, no cita leņķa ir redzams skaists kokgrebums, tur esam attēloti mēs cilvēki, tādi paši kā mēs. Bet tas nevar būt, pirmāšķirba tak rādīja drausmus skatus, solīja vēl drausmākus, apdraudēja mūs, ir jau sapulcināti tik daudz nīdēju, kas ir gatavi cīnīties, dedzināt, kaut, lamāt un nelaist nevienu savā žoga pusē. Kokgrebums ir meli, starp mums ir diversants, vīņš ir jāpāraudzina vai arī jāizraida labākajā gadījumā.

Bet tikmēr žoga otrajā pusē skaistie un netik skaistie augļkoki, nokaltušie, ar vai bez iegrebta mākslas darba, koki, redzēja ka žogā parādās jaunas šķirbas. No dažām nāca apbrīnas saucieni, lūgšnas, slavas dziesmas, no dažām lamas, lodes, akmeņi vai arī dažas tika vienkārši aizdarītas ciet. Un koki ir tie kas redzēja vairākas šķirbas, viņi skatījās pa visām un redzēja visus cirvjus. Izrādās ka viņpus žoga nav tikai cirvji, bet arī koki, kast tā pat kā visi koki grib redzēt vairāk par vienu šķirbu.

Sākums.

Tas tik tiešām ir sākums. Esmu pilnīgi zaļš šjā jomā - rakstu rakstīšanā. Neesmu vēl īsti ticis galā ar domu, ko man te rakstīt. Bet vēlme ir, briedusi jau kādu gadu. Ir bijuši pat mēģinājumi veidot emuāru, bet vienmēr ir tikts līdz tā vizuālai noformēšanai un tālāk seko paškritika, kas neļauj rīkoties tālāk. Bet šodien ir pareizais laiks, lai to uzsāktu, pabeigtu un turpinātu.

Ko nozīmē Twelve American Widows? Pēc būtības, tas nozīmē neko, respektīvi, nosaukumam nav nekādas dziļas domas. Vienīgā atsauce uz nosaukumu ir fona atēls - veca avīze (19.gs. beigau vai nu 20.gs. sākuma izdevums), kura, kā fons man pastāv arī twitter'ā. 

Grafomāns  - cilvēks, kas rsksta daudz tekstus, kuram ir tieksme šādi izpausties, pat tad ja ir vai nav talants piekopt šādu paraksi. Tā varētu nodefinēt mani. No pieredzes varu teikt, ka priekšroku dodu kritikai un analīzei. Sarkasms, ironija un cinisms, šie ir instrumenti ar ko es darbošos. Tēmas vēl nav, bet stils jau ir.