Cilvēciņš ir skumjš radījums. Mūžīgos laimes meklējumos, sapinies pagātnes vīnstīgās un atdūries pret tagatnes žogu.
Bērnībā it kā viss bija. Ģimene kas sargāja, pabaroja un apģērba. Skolas gadi, kā nu kuram, jaunība ar savām sāpēm un priekiem. Tas viss izdzīvots, bet nekad nav bijis labi, vienmēr kas trūkst; vēlme sasniegt ko labāku, būt laimīgam neskatoties uz to kas bija un ir dots. Cilvēciņš ir konstanti nelaimīgs ar smaidpilna uzplaiksnījuma brīžiem.
Šie laimes, pilnības meklējumi mēdz nogurdināt, radot vēlmi mest visu pie miera un doties pie dieviem, aizmigt un necelties. Tomēr ir kaut kāds spēks kas vairums gadījumos liek nepadoties. Liktenis? Varbūt. tad kāpēc tam jābūt tik nežēlīgam un jāliek cilvēciņam ciest. Viņš domā par pagātni, lai arī nevajadzētu, par to kā varēja būt labāk un nožēlas saknes sazņaudz viņa sirdi virs kuras aug drausmīgs cerību koks. Cilvēciņš cer un sapņo. viņš būvē savas stikla pilis, bet apkārt tiek mesti akmeņi un šķaida stikla cerību torņus. Pats ar vainīgs, jo kājas samudžinātas pagātnē, kur ir slikta pieredzes nasta, kas ķēdēs vēlkas līdzi un rada šaubās, liekot lempīgi iegāzties stiklotajās vitrīnās. Un kas tagad ir šī burvīgā pils? Nekas vairāk kā sadauzītu stikla lausku kaudze gruvešos, zaudējuma un sāpju asaru slānī iestidzis, kādreizējās celtnes, karkas, kas kā skelets uz iesma ļauj aukstam vējam balināt kaulus. Cilvēciņš nenoliedzami ir skumjš radījums, kam jābeidz celt stikla pilis un jāmetas upē, lai nes to straume, lai liktenis var ļauni smieties un vadīt viņa miesu un prātu kur labpatīkas šim.
