Indiana Džouns Everestā

Ir lietas, ko esam vēlējušies dabūt, īstenot vai piedzīvot. Es runāju par ne tik ikdienišķām vēlmēm. Tas ir; vienatnē uzkāpt Everestā, ar plastmasas pudeļu laivu apceļot apkārt pasaulei, izveidot eksotisku zvēru fermu, meklēt Šambalu, paveikt kaut ko diženu, pasaules ievērības cienīgu. Tīe ir mūsu sapņi, vēlmes, kas lielāko ties netiek īstenotas, dēļ uzņēmības trūkuma, bailēm, dažkārt fiziskas nespējas un visbiežāk dēļ patreizējās dzīves. Būtu lietojis vārdu "īstās" dzīves, bet kas gan ir īsta dzīve... par to uzrakstīšu, varbūt, citreiz.

Lai arī diezgan nomācoši skan, ka sapņi netiek realizēti, viss nav tik slikti. Lai realizētu daudzus pārdrošus un es domāju Indiana Džouns pārdrošus sapņus ir jāatsakās no daudz kā. No darba (baigi ideāli ja darbs ir saistīts ar visādiem piedzīvojumiem), draugiem, ģimenes, mīļajiem. Daudzkārt, vēlme pēc piedzīvojuma, fantastiska sapņa īstenošanas ir vēlme aizmukt no realitātes, ikdienas rutīnas.

Nesaku, ka tagad būti jāatsakās no domām par pasaules apceļošanu, sapņu piļu būvēšanu vai kļūšanu par supervaroni. Ir jāuzstāda prioritātes, ir jāsaprot kas tev ir svarīgs. Sāc ar mazajām lietām, ģimene, karjera, kāds hobijs. Ar laiku varēsi paveik lielākas lietas, varbūt sapratīsi, ka daži no sapņiem ir bijušas tikkai ilūzijas un tas mazais ir patiesībā tas lielais piedzīvojums, kas vēl turpinās. Un tad kad ķeries pie lielo lietu-sapņu realizēšanas, atceries ka jau esi paveicis tik daudz ko un vai tu vēlies vēl mesties šajā ilūzijā. Jā jā, tad dari tā lai ir iespēja atgriezties pie tā, ko esi radījis, kur ir ielikta tava sirds. Ieturi proporciju starp mazajām lietām un lielajām, lai rodas līdzsvars - harmonija.

Es ticu, ka ir cilvēki, kas arī īsteno lielos sapņus, kas iesprauž to karogu kalna virsotnē, bet mēs visi nevaram tādi būt. Mēs varam iespraust karogu savas dzīves paveiktajā, lai arī cik ilgi mums prasītu sasniegt virsotni. Mūsu dzīves ir mūsu Everesti. Mēs esam mūsu Indiani Džounsi.

Mēs būsim veci un man būs suns

 Ļoti sen nekas nav šeit uzrakstīts. Mana mūza laikam bija atvaļinājumā. Tātad, tapinu tik augšā. 

Lai arī es mēdzu paņirgāties par veciem cilvēkiem un bieži vien diezgan nežēlīgi, es saprotu ka pats tāds būšu. Redot uz ielām, veikalos, sabiedriskajā transportā u.c. šos dzīvi nodzīvojušos indivīdus, rodas ne ta riebums, ne ta žēlums pret viņiem, vai niknums uz mūsu valdību par to, ka cilvēks mūža beigās izskatās tik nožēlojams un nelaimīgs.

Starp visu sirmgalvju massu ieraugot padzīvojušu pāri sirds atplaukst. Veci un vēl kopā, mīlestība līdz kapa malai. Rokās sadevušies omīte ar opīti, laimīgi jo ir kopā, par spīti tam ka abi izskatās nabadzīgi un dzīves apdauzīti.

Neraugoties uz to, ka esmu bieži teicis ka esmu vientuļnieks pēc dabas, es negribētu savas pēdējās dienas pavadīt viens. Es gribētu būt tas vecais pārīties, kas lēnām steberē pāri gājēju pārejai, kas autobusā balsta savu sieviņu, kas parkā pastaigājas ar suni (jā, manā vīzījā mums ir suns), kas sēž mājās pie TV un skatās to kas tajā brīdī šķitīs mums aktuāls. Un es domāju ka lielākā daļa no cilvēkiem gribētu šādu mīlestību, šādi dzīvot savus pēdējos gadus.