Ir lietas, ko esam vēlējušies dabūt, īstenot vai piedzīvot. Es runāju par ne tik ikdienišķām vēlmēm. Tas ir; vienatnē uzkāpt Everestā, ar plastmasas pudeļu laivu apceļot apkārt pasaulei, izveidot eksotisku zvēru fermu, meklēt Šambalu, paveikt kaut ko diženu, pasaules ievērības cienīgu. Tīe ir mūsu sapņi, vēlmes, kas lielāko ties netiek īstenotas, dēļ uzņēmības trūkuma, bailēm, dažkārt fiziskas nespējas un visbiežāk dēļ patreizējās dzīves. Būtu lietojis vārdu "īstās" dzīves, bet kas gan ir īsta dzīve... par to uzrakstīšu, varbūt, citreiz.
Lai arī diezgan nomācoši skan, ka sapņi netiek realizēti, viss nav tik slikti. Lai realizētu daudzus pārdrošus un es domāju Indiana Džouns pārdrošus sapņus ir jāatsakās no daudz kā. No darba (baigi ideāli ja darbs ir saistīts ar visādiem piedzīvojumiem), draugiem, ģimenes, mīļajiem. Daudzkārt, vēlme pēc piedzīvojuma, fantastiska sapņa īstenošanas ir vēlme aizmukt no realitātes, ikdienas rutīnas.
Nesaku, ka tagad būti jāatsakās no domām par pasaules apceļošanu, sapņu piļu būvēšanu vai kļūšanu par supervaroni. Ir jāuzstāda prioritātes, ir jāsaprot kas tev ir svarīgs. Sāc ar mazajām lietām, ģimene, karjera, kāds hobijs. Ar laiku varēsi paveik lielākas lietas, varbūt sapratīsi, ka daži no sapņiem ir bijušas tikkai ilūzijas un tas mazais ir patiesībā tas lielais piedzīvojums, kas vēl turpinās. Un tad kad ķeries pie lielo lietu-sapņu realizēšanas, atceries ka jau esi paveicis tik daudz ko un vai tu vēlies vēl mesties šajā ilūzijā. Jā jā, tad dari tā lai ir iespēja atgriezties pie tā, ko esi radījis, kur ir ielikta tava sirds. Ieturi proporciju starp mazajām lietām un lielajām, lai rodas līdzsvars - harmonija.
Es ticu, ka ir cilvēki, kas arī īsteno lielos sapņus, kas iesprauž to karogu kalna virsotnē, bet mēs visi nevaram tādi būt. Mēs varam iespraust karogu savas dzīves paveiktajā, lai arī cik ilgi mums prasītu sasniegt virsotni. Mūsu dzīves ir mūsu Everesti. Mēs esam mūsu Indiani Džounsi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru