Aiz loga skumji līst lietiņš, bet es šēžu pledā, dzeru kafiju un izbaudu mājas siltumu. Ideāli apstākļi lai varētu aizklīst domās. Un aizklīdu ar. Runa šoreiz iet par mājām - vietu kur ir silti, labi un kur gribās atgriezsties. Dotajā brīdī es pavadu, visticamākais, savas pēdējās dienas Purvciema dzīvoklī, kas kopš septembra ir mans miteklis. Mani nemet ārā, bet gan ļauj par drastiski samazinātu īres maksu šeit uzturēties un labdarības akcijas beigas ir klāt. Nezinu kur es dzīvošu tuvākajā laikā, kuru vietu saukšu par savām mājām, kur gribēšu atgriezsties pēc smagas darba dienas, vai kāda pasāciena un saļimt gultā.
"Tu esi kā čigāns" , mātes vārdi: "galīgi esi pazaudējis māju sajūtu". Tas gan, šī sajūta man ir pazudusi, arī pat manās dzimtajās mājās, Vecāku dzīvoklī Imantā. Tur viss ir mainījies un ne tikai dzīvoklis, bet apkārtne. Tagad viss ir īslaicīgs un nesvarīgs, jūtos nepiederīgs nevienai vietai (vienīgi darbs manas otrās mājas, kas jau drīzāk kļuvušas par pirmajām). Nepiederīguma sajūta liedz kaut kur iedzīvoties, tas ir, ieguldīt mēbelēs un citādos lielgabarīta priekšmetos, kas nepatstāvīgas uzturēšanās dēļ ir slogs no loģistikas aspektiem. Kaut ko salabot, piemēram ieeļot čīkstošās eņģes, kāda jēga, nav mans un drīz tā pat būšu prom.
Sirdī es neesmu pasaules blandoņa, man vajag mājas, man vajag vietu, kur dzīt saknes, es neesmu čigāns. Zinu, ka nākamā un laikam arī aiznākamā vieta nebūs mājas. Bet gan jau viss ar laiku.
Pagaidām izbaudu pseido-māju sajūtu, un paldies liktenim, ka man ir jumts virs galvas. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru