Vis turpmāk teiktais balstās uz maniem subjektīviem novērojumiem un interpretācijas. Tā var arī nebūt patiesība. Aprakstītais cilvēks vairāk ir simbols vairumam, nevis indivīdam.
Sabiedriskajā transportā nosēžos pretī kādam kungam. Nespēju viņu neaplūkot, jo šī vīra izplūdušais stāvs aizsedz manu skatu pa logu, kur labāk par sveša cilvēka apskati vēlos vērot māju jumtus. Tā kā šāda situācija ir izveidojusies, cenšos neieskatīties viņam acīs. Nav pagājis ilgs laiks, kad kundziņš ar ciet acī sāk ļurkāties miegā, pa brīdim saraujoties miera stājā/guļa.
Aizdomājos par šādu cilvēku jēgu - noslēpumu. Vīrietim ir kaut kur pāri 40 gadiem, liekais svars, skumjas acis, ievērojami atkāpušies mati, kas neveikli ir pārķemēti celiņā, lai gan jēgas nekādas. Pirkstā nav laulības gredzens, pieņemu ka nav precējies. Mugurā puķains krekls ar īsām piedurknēm, pāri tam ādas veste. Kājās tipiski, pāri nabai neizteiksmīgi džinsi. Apavus neievēroju. Rokās iežmiegts mazs, neglīts, neilona portfelīts ar uzrakstu LUN-KOBE, kas man neizsaka neko. Tajā visticamākais ka ir visa viņa bagātība; mobilais telefons, tāds vecāks modelis ar lielām pogām, lai ar tuklajiem pirkstiem varētu nospiest taustiņus pa vienam, naudas maks, E-talons, kaut kāda paliecība, drupačas no šokolādes vai cepumiem un noteikt maza ķemīte priekš pleša maskējošās frizūras.
Manis uzstādītais fakts, ka kundziņš nav precējies, liek iztirzāt domu tālāk. Viņš visticamākais dzīvo ar savu māti pensionāri, kura visu savu dzīvi ir pārlieku rūpējusies par savu dēlu, jo neviens cits viņu tā nemīlēs kā tikkai mamma. Tēva viņam nebīja, šis iespējams pameta ģimeni, jo kundziņa māte ir bijusi neizturama sieviete.
Nožēlojamā paskata vīreļa ikdien sastāv no došanās uz darbu, stāvvietas sargs, santehniķis, lombarda darbinieks vai kaut kas tāds viņam piestāvētu. Pēc darba dodas pa taisno uz māju, pieturas kioskā nopērkot kārtējo našķi, kā drupačas turpinās vāļāties sintētiskā portfelīša dibenā līdz dienai, kad apokalipses liesmas izkausēs neglīto aksesuāru bezformīgā masā. Brīvdienās skatās telivizoru ar mammu, protams ka viņš neizvēlas ko skatīties. Kopā dodas arī sirojumos pa tuvākajām pārtikas bodēm. Principā tāda ir viņa ikdienas rutīna.
Privātā dzīve. Vis drīzāk ka nav. Pirmais sekss tehnikuma laikā, īsais brīdis ko izbaudija bez mātes vērīgās acs. Tā arī nekad nav saticis savu otro pusīti. Bijis pārāk kautrīgs, nedroš par sevi un protams mamma zin labāk, kura viņam der, bet diemžēl neviena nav gājusi šai pie sirds. Pēdējo reiz bijis ar sievieti pāris gadus atpakaļ, uzņēmuma jaungada ballē, pilnīgā ķēmā ar apkopēju. Piezīme - kad iedzer kļust raudulīgs, brīžiem agresīvs, bet visbiežāk vienkārši lupata. Pārsvarā onanē jebkurā izdevīgā brīdī, piemēram, kad māte ir aizmigusi vēlu vakarā pie telivizora un tiek raidīta jau slavenā "Tu būsi mans vergs" reklām.
Tagad ir par vēlu kādu meklēt, jo cerībām ir atmests ar roku. izskats ar vairs nav tas kas jaunībā. Vienīgais glābiņš vēl būtu harizmātiska personība, kurai viņš nestāv ne tuvu. Raksturs vājš, degradējies līdz pāragram vecuma vājprātam, sevis nīšanai un neuzticībai visai pasaulei.
Riebumā skatoties, mans jautājums ir. Kas ir šis noslēpums, kas ir tas kas liek viņam vēl eksistēt, dēļ kā viņš turpina savu esību? Vai tas ir parasts gļēvums, slinkums vai pat slimība, kas noved cilvēki līdz šim dārzeņcilvēka līmenim. Kāpēc viņš nerīkojas, lai apturētu savu pašiznīcības ceļu uz bezdibeni vai arī neizbeidz pats savu eksistenci? Kas tas ir?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru