Ziemaktivitātes

Vēl jo projām turpinās šī burvīgā (nospļaujos) ziema. Šis gadaliaks nau nemaz tik mierīgs un lēns, kā dažam lācim, kas sūkā ķepu ziemas miegā, bet aktivitātēm pilns. Kaut gan lielākā daļa Latvijas miesu ir starā par dēļošanu uz dzīvnieku un personu vārdu nosauktajiem kalniem. Es piedāvāju alternatīvākas nodarbes, tā lai krāsaināka šķistu ziemiņa.

Iesākumam tā mierīgāk, parastā snovošana zem grādiem, bet pārnesta uz kalna kokiem apaugušo nogāzi. Noteikumi vienkārši; ir jāpielopojas līdz tādai stadijai, ka vēl var nobalansēt vertikālā stāvoklī (ieteicams to visu darīt jau kalna virsotnē), tad jānotēmē starp kokiem un aidā, lai tas kosmonauts šļūc. Mērķis ir tāds pats kā parastajā dēļbraukšanā, sasniegt lejas galu. Brauciens starp kokiem ir tīri bīstams un te arī parādās alkohola loma šājā pasākumā. Redz, šmiga šajā gadījumā ir drošības līdzeklis. Balstoties uz tautas paražām un mediķu skaidrojumiem Šnabjvaldis esošājā kondīcijā, triecoties pret koku pilnā ātrumā būs daudz ļumīgāks nekā stīvs, sasprindzis atturībnieks, respektīvi alkāns ir pasargātāks no kaulu lūzumiem.

Ziemas boulings. Te ir ieteicams būt pilnībā skaidram, jo traumas var gūt arī citi, kā zināms reibums ir vainu pastiprinoš apstāklis. Šoreiz kalns ir tradiconāls, klāts ar ļaužu masām. noteikumi tādi paši kā boulingā, tikai atribūti ir no miesas un asinīm, aprīkoti ar kombinzoniem, slēpēm, nūjām, dēļiem un pilnīgu nezināšanu par notikumu gaitu. Apzinīgais boulers atrodoties kalna virsotnē noskata savu upuri/mērķi - bariņu cilvēku, kas neapzināti ir kļuvuši par ķegļiem. Tad tikai strarts un cilvēks bumba ar apsizvēlētu, nemotorizētu sniega transportlīdzekli traucas ķegļcilvēku bariņā. Cik cilvēki nogāzti tik punkti un to var darīt atkārtoti ar draugiem un citiem līdzīgi domājošiem bezsmadzeņu radījumiem. Rezultāts visbiežāk ir kāda truma, bumbai vai ķeglim, pastāv iespēja ka jūs izraidīs no trases līdz nākamajai sezonai.

Sniega eņģeļi - izkrāso pats. Vis ir tīri vienkārši, tiek apvienotas divas nodarbes; enģeļu taisīšana sniegā un urinetī - tekstu urinēšana sniegā. Vspirms vajag radīt enģeli. Jānoguļas sniegā un jāsāk plivināties it kā būtu lietotas kādas apreibinošas vielas. Otrais etaps, krāsošana. Tiek izmantos urīns, var eņģeli aizkrāsot pa visam, bet tas vienam cilvēkam nebūs pa spēkam, jāpieaicina citi mākslinieki. Viens var tikai apzīmēt kontūru. Ieteicamā un parastā krāsa ir dzeltena. Ja bez dzeltenās parādās zaļa, sarkana, zila utt. krāsa tad steidzami ir jādodas pie ārsta.

Bez šīm nodarbēm vēl ir citas; slēpjnūj-šķēpmešana, deputātu iepikošana, spēle -cik mēles mīnus grādos var sakrāt pie viena 2 metrīga metāla staba, plēvjšļūkšana, karāšanās aiz tramvaja, roņvilkšana un citas nodarbes. 

Aktīvu un kreatīvu jums ziemu.

Lupatlasis lupatlasim

Atcerējos pagātni un galvenokārt uzmanību pievērsu apģērbam. Nerakstīšu par to cik tizli visi tajā laikā ģērbās, ka 80 un 90 gadi bija bezjēdzīgākās desmitgades 20. gs. vēsturē un tad nomira mode, lai vēlāk atdzimtu, kā fēniks no pīšļiem. Raksts būs par apģērbu skatoties uz to kā uz sociālā stāvokļa indikātoru, bet ne zinātniski.

Lielai daļai Latvijas iedīvotāju (manuprāt) ir bījusi šāda situācija viņu ģimenēs un es ticu ka tā ir arī šodien. Respektīvi, nabadzība un drēbes ilglietošana. Ņemšu par piemēru savu bērnību no perioda, kad pats sev mācēju aiztaisīt bikšu priekšu. Mēs nebijām paši nabadzīgāki, jo vienmēr var atrast kādu vēl nabadzīgāku, tā ka gluži celefāna maisā ar striķi ap vidu mana ģimene nestaigāja un nebija situācijas, kad tas kuram ir bikses kājās, tas iet uz darbu/skolu. Bijām divi dēli ģimenē, es vecākais un kādu drēbes gabalu varēja atļauties reizi vai divas gadā. Liela daļa mūsu drēbju bija jau lietotas, bet ne svešas. Mums bija brālēns, vecāks par mums un loģiski ka arī garāks. Nostādot mūs rindā, kā matrjoškas pēc augumiem, tā arī tika veikata drēbjuvalkāšana, no augšas uz leju. Es dabūju brālēna nēsātās lupatiņas un jaunākais brālis manis valkātās štātes. Nedaudz žēl brāli, ka viņam tika pats beidzamais, atlikums, tik pat labi viņam varēja iedot gurnautu. Vienu gan nepateikšu, nezinu no kurienes nāca drēbes priekš brālēna, šim bija vecākā māsa. Ne reizi brālēnu neesmu redzējis kleitā.

Ar laiku situācija valstī mainījās, nabadzība vairs nebija tik liela, mēs paši ar mainījāmies, kļuvām garāki, resnāki vai varbūt īsāki un tievāki. Katram bija sava drēbe, kuru neviens cits nebija valkājis, varbūt tikai pielaikojis veikalā. Bet 90 gadu stiliņš - trulības augstākā pakāpe.