Šodien biju slimbīcā. Ar mani vis kārtībā, apciemoju vectēvu. Nestāstīšu par viņa stāvokli, bet gan par vidi, kurā atrodas viņš, kā arī visi pārējie slimnieki.
Man nepatīk slimnīcas/medicīniskas iestādes un kapi. Jūtos tur slikti, ne tik slikti lai vemtu, bet emocionāli nomākts. kaut gan slimnīcās var redzēt arī tādus skatus, ka varētu piepildīt trīslitru burku ar no rīta ēstajām brokastīm. Slimnīcas vienmēr ir pilnas ar nelaimīgiem cilvēkiem, vairums jau gados veci un ar noslieci doties uz man otru nepatīkamo vietu, kapsētu. Pateikšu, kas vainas kapsētai. Tā ir vieta, kur ir izplūdušas tik daudz asaras un bēdas, ja tic negatīviai enerģījai, tad tā tur virmo virs kapu rāzītēm. Kā arī es neciešu mūsu tradīciju piekopt mazdārziņu izveidi virs mirušajiem un ilgu kašņāšanos pa jaunizveidoto plantāciju.
Tātad, slimnīca. Visi klepo, krēpojas, stenb un vaid. Sajūta ka esi nonācis šausmu filmā vai airī redzi savu drausmo nākotni. Tur atrodas arī daudzi vientuļi večuki, pie kuriem neviens nenāk. Viņi sēž uz savām gultiņām un vēro svešiniekus, tai skaitā arī mani. Gribās lai kāds šiem iedod kādu ģifti un izbeidz viņu mocības un atsvabina mani no veco, slimo vientuļnieku skatieniem.
Labāk būtu nekad nenonākt šādā iestādē. Vai arī palikt par vājprātīgu un neapzināties savu nožēlojamo eksistenci.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru