Motīvs sens un klišejisks...
Starp debesīm un zemi, cik augstu vien var, uz pilsētu jumtiem, līdzās akmens lauvām, dieviem, sfinksām un Jupiteram.
Atvadas negribētas, bet nevajadzīgas. Mīlestība ārpus saprāta robežām. Vienam cilvēkam par lielu. Tik labi tas ir, kā sapnis nebeidzams, opijs dvēselei, sirdij un prātam. Viņi nevar būt kopā, lai arī viss runā par šīs savienības dievišķumu.
Cilvēkam ir ar kādreiz jānokāpj no kalna un jāsaņem pēriens par novārtā atstāto zemes dzīvi. Spēlēt dievus mēs drīkstam tikai ne ilgi.
Skūpstu nedod, lai enkurs nepaliek iegremdēts. Viegls glāsts un viņš dodas prom. Viņu sauc Orfejs.
Jumti un tēli ir palikuši. Skaisti un skumīgi ir te. Vairs nav kā bijis. Atmiņas par dievišķo, par spēku un mieru. Viņa mīlestība par lielu, tā visaptveroša bija. To viņa zināja, zināja ka sapnis neatgriezīsies. Tas dievcilvēks un miers, un spēks ir atdevis sevi pasaulei, jo paturēt būtu savtīgi.
Viņa kļūst par akmeni, verās tālēs, brīžiem gaidot to kas nenāks. Cerība ir pēdējais kas ļauj reibt un tā mirst reizē ar cilvēku. Viņu sauca Junona.
"Tev ir jābūt laimīgai" - viņš palaida vējā. Un iestājās miers.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru