Es sēžu atspiedies pret koku. Atpūšos, veltu laiku pārdomām, meditēju. Esmu pilnīgi viens, līdz brīdim, kad kāds uzradīsies un dos iemeslu celties. Bet pagaidām es esmu viens... ar savām domām. Domas var zaudēt racionalitāti un aizceļot nezināmos virzienos. Es atpūšos un negribu nekur doties, pat ne savā galvā. Labāk palikt te pat. Domāšu par konkrēto brīdi. Es, koks, es sežu, balstos pret koku, bet varbūt koks balstās pret mani. Ko balsta koks? Es neesmu balstāms. Bez manis, te vēl ir zeme uz kuras es sēžu, kūrā ir iedēstīts šis koks, ko balstu es. Koks balsta zemi - pasauli. Sanāk ka es balstu pasauli. Ja es celšos, tad sagrūs pasaule. Vai patiešām es esmu tik svarīgs. Vajag riskēt, ir jāceļas. Ja neriskēšu tad nezināšu.
Piecēlos. Koks stāv kur stāvējis, zeme nav pavērusies. Bet kaut kas vēl jo projām balsta pasauli. Es vēl jo projām stāvu uz zemes. Visapkārt pasaulei cilvēki skar zemi. Mēs visi balstam zemi. Mēs visi esam svarīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru