Kas es esmu? Kur es esmu? Ko es daru? Tādi eksistenciāli jautājumi blandās pa galvu. Ir pagājuši nedaudz vairāk kā pieci gadi, kopš ir pabeigta vidusskola un esmu izmests no skolnieciņa rutīnas, plašajā pasaulē, kur lēmumi jāpieņem man.
Uz šo piecgadi skatos, kā uz labāko dzīves posmu kāds ir bijis. Laimīgs, būtu vārds kas to raksturo. Protams ir bijuši daudz nepatīkamu momentu, izmisuma brīži, drūmums, vēlme visam darīt galu. Bet veinmēr ir atradies spēks, kas ļauj turpināt, neaizmirstami mirkļi un galveno kārt cilvēki ko esmu sastapis.
Akadēmiskā ziņā neesmu neko sasniedzis. Vairāk gan sevis meklēšana, kur beidzot ar laikam būšu atradis meklēto. Nauda gan nedaudz patērēta šim piedzīvojumam. Galvenais ieguvums atkal ir cilvēki.
Darbs ir mans lielākais sasniegums. Daru to kas man patīk. Burvīgā kolektīvā un nespēju sevi iedomāties kur citur. Lojalitāte pret uzņēmumu un galvenokārt pret kolēģiem, jo bez viņiem tā būtu parasta, garlaicīga ikdiena. Šeit ar ir iegūti cilvēki, ko mēdzu dēvēt par savu otro ģimeni, vieta, kas ir manas otrās mājas.
Stāsts par dzīves vietu ir tāds pats, kā vienmēr. Mūžigi ceļā, meklējot savu īsto vietu. Šeit gan lielāka loma ir manām finansēm un vajadzībām.
Rezumējot, es esmu ieguvis lieliskus draugus un paziņas. Jūs esat tie cilvēki, kas mani veido, jūs esat mana atbilde uz jautājumiem. Atklājums sev - es esmu diezgan komunikabls, bet vēl ir jāaug. Esmu sapņotājs un dvēseles cilvēks. Mans dzinulis ir mīlestība.
Piecgade ir beigusies. Es esmu laimīgs par spīti negatīvo emociju uzplūdiem. Vēl pieci gadi un teikšu ka tie būs labi.
Mans gars apskauj jūs visus un pateicas par to ka esat.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru