Not related to widows

svētdiena, 2012. gada 26. augusts

Beidz vārtīties, jeb sāc/turpini dzīvot !!!

Dzīve ir grūta un pārbaudījumiem pilna. Un tas kas apgalvo ka viņa dzīve ir viegla melo, vai arī necenšas to dzīvot. Skan kā no pasaules grāmatām un autoriem aizgūti vārdi. 

Mēs cenšamies padarīt visu labāku un vieglāku, meklējam starp mākoņiem saules stariņu, kas sildīs vaigu. Bet ilgi tā tas nav, jo mākoņi savelkās un citur atkal atsedz zilo debesi, kur naktīs mūs vēro neskaitāmas zvaigznes, kā visu redzošas acis, kā bagātības ko nevaram aizsniegt. Tāpēc uz zemes pārvaram šķēršļus, jūtamies nožēlojami, vientuļi, izmisuši... nelaimīgi, līdz sasniedzam to vietu, kur atkal varam gozēties saulītē. Mēs atceramies tās labās sajūtas, kad bijām apspīdēti, kad zvaigznes mums vēlēja to labāko, jo tie ir īsi brīži uz ko tiecamies. 

Mēs vārtamies dubļos, asinīs un mēslos. Mūs sit, spārda un pazemo. Tik un tā ceļamies, kā labā filmā par boksu, lai nospiestu ienaidnieku ceļos un izkliegtu uzvaras saucienu. Nelieši, ienaidnieki ir visur, bieži vien tie esam mēs paši, kas nodarām sev pāri. Visā to ļaundaru barā ir arī draugi un mīļie, kas parāda ceļu, izved caur brikšņiem un parāda, kur ir saules stars. Kad labās dvēseles nav blakus, esam tikai mēs un mūsu cīņa. Tāpēc iepļaukā sevi kā iereibušu vīru, kas ir aizmirsis sevi pudelē, sabar sevi, kā niķīgu bērnu, kurš vēl nezin lietu vērtību, sapurini sevi un piecel kājās. Sakarto bikšu priekšu, aizpogā kreklu, uzau apavus un dodies pretī laimes mirklim. Šo mirkļu dēļ mēs dzīvojam, atrodam mīlestību, ne tikai pret otru, bet arī sevi. Atkal jācitē gudri vārdi: "Mēs piedimstam vienu un mirstam vieni". 

Katram ir ejams savs ceļš. Un jā, arī vientuļnieks iet savu ceļu. Galvenais ir atrast veidu kā sasniegt visaptverošu mīlestību, spēt dalīties ar to un nepadoties. Nepalikt dubļos un neteikt ka tev tur ir labi, tad tevis vairs nav. 

Mēs nekad nebūsim laimīgi, bet mēs varam tvert laimes mirkļus. Citādi nav jēgas un samazgu bedre ir neizmērojami plaša. Tur savā aizmirstībā varam vāļāties cik gribam un būt miruši, neiepazinuši sauli, zvaigznes, debesis. Nepiedzīvojuši dzīvi ar tās ērkšķiem. 

Dzīvojiet tā lai varētu teikt - Es esmu!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru