Ielīst skapī, tā pietrūkst. Paslēpties no pasaules, justies droši un ērti. It kā bērnības spēle, bet tik un tā rodas vēlme tur atgriesties uz īsu brīdi. Dzirdēt kā pakaramie nožvadz, siksnas un jostas noklaudz pret durvīm, drēbju kārtas kas glāsta seju, plastmasas maišeļi, tajos iegulstot, gurkst. Ieriktēties ērti starp kamoliem, zābakiem, kas gaida savu sezonu, saost kurpju smēra smaržu, kažoka smacinošo pūkainību, samīcīt kādu kartona kasti. Tuntuļoties pilnīgā tumsā, līdz iegūsti ērtāko pozu. Un tā tur sēdēt, priecāties par sevi, savu midzeni. Iztēloties jaunas pasaules, nestāstītus stāstus, fantastiskas radības. Būt par mazu dievu skapī, kur laiks apstājas un nav nevienas rūpes. Pilnīgs miers. Ir jāapciemo skapis... vismaz uz pāris minūtēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru