Pieci gadi manis

Kas es esmu? Kur es esmu? Ko es daru? Tādi eksistenciāli jautājumi blandās pa galvu. Ir pagājuši nedaudz vairāk kā pieci gadi, kopš ir pabeigta vidusskola un esmu izmests no skolnieciņa rutīnas, plašajā pasaulē, kur lēmumi jāpieņem man.

Uz šo piecgadi skatos, kā uz labāko dzīves posmu kāds ir bijis. Laimīgs, būtu vārds kas to raksturo. Protams ir bijuši daudz nepatīkamu momentu, izmisuma brīži, drūmums, vēlme visam darīt galu. Bet veinmēr ir atradies spēks, kas ļauj turpināt, neaizmirstami mirkļi un galveno kārt cilvēki ko esmu sastapis.

Akadēmiskā ziņā neesmu neko sasniedzis. Vairāk gan sevis meklēšana, kur beidzot ar laikam būšu atradis meklēto. Nauda gan nedaudz patērēta šim piedzīvojumam. Galvenais ieguvums atkal ir cilvēki.

Darbs ir mans lielākais sasniegums. Daru to kas man patīk. Burvīgā kolektīvā un nespēju sevi iedomāties kur citur. Lojalitāte pret uzņēmumu un galvenokārt pret kolēģiem, jo bez viņiem tā būtu parasta, garlaicīga ikdiena. Šeit ar ir iegūti cilvēki, ko mēdzu dēvēt par savu otro ģimeni, vieta, kas ir manas otrās mājas.

Stāsts par dzīves vietu ir tāds pats, kā vienmēr. Mūžigi ceļā, meklējot savu īsto vietu. Šeit gan lielāka loma ir manām finansēm un vajadzībām.

Rezumējot, es esmu ieguvis lieliskus draugus un paziņas. Jūs esat tie cilvēki, kas mani veido, jūs esat mana atbilde uz jautājumiem. Atklājums sev - es esmu diezgan komunikabls, bet vēl ir jāaug. Esmu sapņotājs un dvēseles cilvēks. Mans dzinulis ir mīlestība.

Piecgade ir beigusies. Es esmu laimīgs par spīti negatīvo emociju uzplūdiem. Vēl pieci gadi un teikšu ka tie būs labi.

Mans gars apskauj jūs visus un pateicas par to ka esat.

Tu mani nepazīsti un es tevi arī ne

Ir Otrā pasaules kara beigas, Kurzemes katls, frontes aizmugure, netālu no Liepājas kara ostas. Gaisā ir dzirdama rūkoņa, kas ir raksturīga padomju iznīcinātājiem IL-2. Karavīri ieņem savas pozīcījas pie ložmetējiem un zenītlielgabaliem, gada naksnīgo uzlidojumu. Pilngadību vēl nesasniegušais gaisa izpalīgs nosēžas pie starmeša. Tā ir bīstama vieta, jo ienaidnieks vēlēsies iznīcināt prožektorus pirms lielgabaliem, lai varētu palikt neredzams naksnīgajās debesīs. Gaismas staru krustugunīs nonāk uzbrūkošā lidmašīna, kas raida ložu upi uz jaunā gaisa izpalīga pusi. Lodes nesasniedz prožektoru, bet nokrīt kādu kilometru pirms pozīcijām. Uzlidojums nav liels, pāris lidmašīnas, kas misījas vadītas dodas uz ostas pusi. Gaisā dārd lielgabalu šautie lādiņi, neviens netiek notriekts. Pāri karavīru galvām pārtraucas rēcošais lidaparāts un pazūd ostas pusē. Pēc kāda laika atskan sprādziens. Padomju pilots ir nometis torpēdu un iznīcinājis kādu mīnu traleri. Lidaparāti pazuda no redzes loka. Šajā naktī negāja bojā neviens, nebīja pat cietušos.

Karš ir beidzies un jaunais gaisa izpalīgs dodas mājās caur Kurzemes mežiem, izvairoties no sarkanarmiešu patruļām. Gala mērķis ir Valmieras apriņķis. Pēc nokļūšanas mājās, liktenis lemj viņam iestāties Rīgas upju kuģniecības skolā. Vēlākos gados puisis ir kļuvis par kāda baržu stūmēja kapteini, kur satiek krievu izcelsmes mehāniķi. Saruna aiziet par to, ko kurš ir darījis kara laikā. Jaunietis, par spīti valdošai varai atzīst, ka ir dienējis vācu armijā, gaisa izpalīgos. Krievs stāsta ka ir bijis pilots. Nejaušības pēc abi atcerējās to zīmīgo nakti, pie Liepājas kara ostas. Kā atklājās, šis pilots bija tas, ko noķēra gaismas kūlis, tas pats lidotājs, kurš nometa torpēdu. Abi pasmējā par to cik gan savāds ir liktenis, ka saved piespiedu ienaidniekus kopā, par to ka cilvēki nezin viens otru, bet var atrasties vienā un tajā pašā vietā un notikumu virpulī. Šis stāsts nav manas fantāzijas izdomāts, bet patiesība, jo jaunais gaisa izpalīgs bija mans vecaistēvs.

Mēs varam satikties visur, būt iesaistīti notikumos, nemaz nenojaušot par otra cilvēka eksistenci. Bet kādā dzīves posmā mēs tik un tā satiksimies. Tu vari būt cilvēks, kas pie kases stāv man priekšā, mēs katru rītu braucam ar vienu un to pašu transportu, esam bijuši ballītē, kur netīšām varbūt esam viens otru aplējuši ar kādu dzērinu, bet tik pat ātri esam aizmirsuši viens otru. Mēs nepievēršam viens otram uzmanību, līdz tikšanās brīdim, kur vairāk vai mazāk esam spiesti iepazīties.

Tu mani nepazīsti un es tevi arī ne, bet mēs jau esam tikušies un tiksimies atkal.

Vājuma noslēpums

See the full gallery on Posterous

Vis turpmāk teiktais balstās uz maniem subjektīviem novērojumiem un interpretācijas. Tā var arī nebūt patiesība. Aprakstītais cilvēks vairāk ir simbols vairumam, nevis indivīdam.

Sabiedriskajā transportā nosēžos pretī kādam kungam. Nespēju viņu neaplūkot, jo šī vīra izplūdušais stāvs aizsedz manu skatu pa logu, kur labāk par sveša cilvēka apskati vēlos vērot māju jumtus. Tā kā šāda situācija ir izveidojusies, cenšos neieskatīties viņam acīs. Nav pagājis ilgs laiks, kad kundziņš ar ciet acī sāk ļurkāties miegā, pa brīdim saraujoties miera stājā/guļa.

Aizdomājos par šādu cilvēku jēgu - noslēpumu. Vīrietim ir kaut kur pāri 40 gadiem, liekais svars, skumjas acis, ievērojami atkāpušies mati, kas neveikli ir pārķemēti celiņā, lai gan jēgas nekādas. Pirkstā nav laulības gredzens, pieņemu ka nav precējies. Mugurā puķains krekls ar īsām piedurknēm, pāri tam ādas veste. Kājās tipiski, pāri nabai neizteiksmīgi džinsi. Apavus neievēroju. Rokās iežmiegts mazs, neglīts, neilona portfelīts ar uzrakstu LUN-KOBE, kas man neizsaka neko. Tajā visticamākais ka ir visa viņa bagātība; mobilais telefons, tāds vecāks modelis ar lielām pogām, lai ar tuklajiem pirkstiem varētu nospiest taustiņus pa vienam, naudas maks, E-talons, kaut kāda paliecība, drupačas no šokolādes vai cepumiem un noteikt maza ķemīte priekš pleša maskējošās frizūras.

Manis uzstādītais fakts, ka kundziņš nav precējies, liek iztirzāt domu tālāk. Viņš visticamākais dzīvo ar savu māti pensionāri, kura visu  savu dzīvi ir pārlieku rūpējusies par savu dēlu, jo neviens cits viņu tā nemīlēs kā tikkai mamma. Tēva viņam nebīja, šis iespējams pameta ģimeni, jo kundziņa māte ir bijusi neizturama sieviete.

Nožēlojamā paskata vīreļa ikdien sastāv no došanās uz darbu, stāvvietas sargs, santehniķis, lombarda darbinieks vai kaut kas tāds viņam piestāvētu. Pēc darba dodas pa taisno uz māju, pieturas kioskā nopērkot kārtējo našķi, kā drupačas turpinās vāļāties sintētiskā portfelīša dibenā līdz dienai, kad apokalipses liesmas izkausēs neglīto aksesuāru bezformīgā masā. Brīvdienās skatās telivizoru ar mammu, protams ka viņš neizvēlas ko skatīties. Kopā dodas arī sirojumos pa tuvākajām pārtikas bodēm. Principā tāda ir viņa ikdienas rutīna.

Privātā dzīve. Vis drīzāk ka nav. Pirmais sekss tehnikuma laikā, īsais brīdis ko izbaudija bez mātes vērīgās acs. Tā arī nekad nav saticis savu otro pusīti. Bijis pārāk kautrīgs, nedroš par sevi un protams mamma zin labāk, kura viņam der, bet diemžēl neviena nav gājusi šai pie sirds. Pēdējo reiz bijis ar sievieti pāris gadus atpakaļ, uzņēmuma jaungada ballē, pilnīgā ķēmā ar apkopēju. Piezīme - kad iedzer kļust raudulīgs, brīžiem agresīvs, bet visbiežāk vienkārši lupata. Pārsvarā onanē jebkurā izdevīgā brīdī, piemēram, kad māte ir aizmigusi vēlu vakarā pie telivizora un tiek raidīta jau slavenā "Tu būsi mans vergs" reklām.

Tagad ir par vēlu kādu meklēt, jo cerībām ir atmests ar roku. izskats ar vairs nav tas kas jaunībā. Vienīgais glābiņš vēl būtu harizmātiska personība, kurai viņš nestāv ne tuvu. Raksturs vājš, degradējies līdz pāragram vecuma vājprātam, sevis nīšanai un neuzticībai  visai pasaulei.

Riebumā skatoties, mans jautājums ir. Kas ir šis noslēpums, kas ir tas kas liek viņam vēl eksistēt, dēļ kā viņš turpina savu esību? Vai tas ir parasts gļēvums, slinkums vai pat slimība, kas noved cilvēki līdz šim dārzeņcilvēka līmenim. Kāpēc viņš nerīkojas, lai apturētu savu pašiznīcības ceļu uz bezdibeni vai arī neizbeidz pats savu eksistenci? Kas tas ir?

Kad klade ir pilna...

Un atkal pār mani ir nākusi apskaidrība. Ir notikusi iekšēja cīņa, kurai nekad nav gala, bet karš nav beidzies. Esmu uzvarējis pats sevi... neaizmirstu tik galveno, nedrīkst zaudēt modrību, jo iekšējais ienaidnieks pārgrupēsies un dos atbildes triecienu pa manu pašpārliecinātību, ko uzskatu par uzvarā gūto vairogu, stipro vietu. Tieši mūsu stiprās vietas, kļūst par asiņainiem kaujas laukiem.

Kādu laiku ienaidnieks guva virsroku, biju novājināts un ļāvu sevi dauzīt no visām pusēm. Tad pēdējās dienas, kad morāli sakauts gulēju pie sava ienaidnieka kājām, kamēr šis jāja caur triumfa arkai, biju sasniedzis arī fiziska noguruma fāzi, darbs, negulētas naktis, raižu pilna galva, es piecēlos kājās. Kā Lācars no kapa, atdzimis, savāds. Par spīti daudzpakāpju noguram, iestājās transa stāvoklis, dīvains spēks, ko var salīdzināt ar nezināmo enerģiju kas šausmu filmās liek miroņiem staigāt, kaut gan acīm redzami viņi fiziski ir izmocīti. Šādu notikumu pavērsienu ienaidnieks  nebija paredzējis, jo viņš ir pašpārliecināts un nevērīgs, viņš ir es, kas ir padevies un svin manu sakāvi.

Es esmu piecēlies un stāvu sev aiz muguras, savam ienaidniekam. Mēs saskatāmies un viņš ir izbrīnīts par to ka es esmu ticis viņam tik tuvu klāt. Smīkņādams, viņš man uzbrūks ar savu galveno ieroci, balsīm. Manām balsīm no pagātnes un nākotnes - nožēlu par padarīto vai neizdarīto un bailēm par to kas būs. Trieciens ir spēcīgs, bet es nekrītu. Mans jaunais stāvoklis ļauj izmantot ieroci, ko es pazīstu, bet biju pazaudējis, tagadnes balsi - esību, kas ļauj priecāties par visu, kas notiek, par visu, kas ir, nedomājot par to, kas būs vai bija. Divu balšu karapūļi pret vienu balsi. Sākumā ienaidnieks gūst virsroku, līdz iemacos no jauna lietot savu ieroci. Vis beidzas pāris dienu laikā.

Kā viss notika? Daudzās balsi mēģināja mani ievainot, bet mana viena bals aizdzina tās prom. Miesa vēl bija nogurusi, bet prāts darbojās ar jaunām jaudām. Domas šķita kā pareģojumi par tuvāko nākotni, sīkumiem, tādi kā deža vū momenti, tikai es zināju, ka tādi būs pirms es viņus sastapšu. Piemēram, sēžot tolejbuša pēkšņi domas aizklīda līdz Top Gear raidījumam un nezkādēļ es zināju, ka tuvāko stundu laikā es kaut kādā veidā sastapšos ar šo lietu. Pēc stundas kādā bārā ieraugu TV, ka tieši šis raidījums tiek rādīts. Vai arī gadījums, kad visu laiku līst lietus, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka man izejot laukā neuzpilēs neviena ūdens lāsīte. Un tā arī notiek, no punkta A līdz punktam B. No otras puses tas viss ir tikai sagadīšanās kopums, kas visticamākais tā arī ir, nepretendēju uz pārdabiskām spējām. Bet tieši šī maģiskā sajūta, it kā es būtu visu savu dzīvi izdzīvojis atkal un atkal, radīja šo prieka, uzvaras sajūtu. Šī pāris dienu transa stāvoklis lika man pievērst uzmanību man apkārt notiekošajam, kas palīdz izprast to, kas notiek manī. Cīņa bija, visu balsu padzīšana, atstājot tik vienu - tagadni. Es rūpīgi ieklausījos visās skaņās, apbrīnoju visu sev apkārt, atklāju visu no jauna. Tad nāca kārtējā apskaidrība un sirdsmiers.

Apskaidrība, nav nekas jauns, pie tādām noteikti ir nonākuši neskaitāmi cilvēki. Kā klausīties visā, redzēt visu un no jauna gūt pirmreizēju prieku, periodiski sākt vissu no baltas lapas, tāda bija mana apskaidrība. Kāpēc man mēģināt vēl kaut ko iespraus jau tā pierakstītajā kladē, ka vairs nav vietas kur ielikt punktu, kur ķinķēziņiem lapas malās sāk kļūt par šauru. Tāpēc jāņem jauna klade, un jāpieraksta tā pilna, jo tā mēs darām. Mēs rakstām paši savu dzīvi, bet lai tā kļūtu vieglāka, tā jāsadala sējumos. Pilnās klades mēs noliekam malā, bet neaizmirstam par tām, jo gadās brīži kad vajag paskatīties uz pagātni. Bet kad skatāmies pagātnē, daram to ar skaidru prātu, nemēģinam vēl ķēpāties vecajā kladē. Un nākotnes kladēs mēs neko neatradīsim, jo tās nav vēl sarakstītas. Mēs rakstām šodienu, tagadni.

Es neesmu čigāns

Aiz loga skumji līst lietiņš, bet es šēžu pledā, dzeru kafiju un izbaudu mājas siltumu. Ideāli apstākļi lai varētu aizklīst domās. Un aizklīdu ar. Runa šoreiz iet par mājām - vietu kur ir silti, labi un kur gribās atgriezsties. Dotajā brīdī es pavadu, visticamākais, savas pēdējās dienas Purvciema dzīvoklī, kas kopš septembra ir mans miteklis. Mani nemet ārā, bet gan ļauj par drastiski samazinātu īres maksu šeit uzturēties un labdarības akcijas beigas ir klāt. Nezinu kur es dzīvošu tuvākajā laikā, kuru vietu saukšu par savām mājām, kur gribēšu atgriezsties pēc smagas darba dienas, vai kāda pasāciena un saļimt gultā.

"Tu esi kā čigāns" , mātes vārdi: "galīgi esi pazaudējis māju sajūtu".  Tas gan, šī sajūta man ir pazudusi, arī pat manās dzimtajās mājās, Vecāku dzīvoklī Imantā. Tur viss ir mainījies un ne tikai dzīvoklis, bet apkārtne. Tagad viss ir īslaicīgs un nesvarīgs, jūtos nepiederīgs nevienai vietai (vienīgi darbs manas otrās mājas, kas jau drīzāk kļuvušas par pirmajām). Nepiederīguma sajūta liedz kaut kur iedzīvoties, tas ir, ieguldīt mēbelēs un citādos lielgabarīta priekšmetos, kas nepatstāvīgas uzturēšanās dēļ ir slogs no loģistikas aspektiem. Kaut ko salabot, piemēram ieeļot čīkstošās eņģes, kāda jēga, nav mans un drīz tā pat būšu prom.

Sirdī es neesmu pasaules blandoņa, man vajag mājas, man vajag vietu, kur dzīt saknes, es neesmu čigāns. Zinu, ka nākamā un laikam arī aiznākamā vieta nebūs mājas. Bet gan jau viss ar laiku.

Pagaidām izbaudu pseido-māju sajūtu, un paldies liktenim, ka man ir jumts virs galvas. :)

Indiana Džouns Everestā

Ir lietas, ko esam vēlējušies dabūt, īstenot vai piedzīvot. Es runāju par ne tik ikdienišķām vēlmēm. Tas ir; vienatnē uzkāpt Everestā, ar plastmasas pudeļu laivu apceļot apkārt pasaulei, izveidot eksotisku zvēru fermu, meklēt Šambalu, paveikt kaut ko diženu, pasaules ievērības cienīgu. Tīe ir mūsu sapņi, vēlmes, kas lielāko ties netiek īstenotas, dēļ uzņēmības trūkuma, bailēm, dažkārt fiziskas nespējas un visbiežāk dēļ patreizējās dzīves. Būtu lietojis vārdu "īstās" dzīves, bet kas gan ir īsta dzīve... par to uzrakstīšu, varbūt, citreiz.

Lai arī diezgan nomācoši skan, ka sapņi netiek realizēti, viss nav tik slikti. Lai realizētu daudzus pārdrošus un es domāju Indiana Džouns pārdrošus sapņus ir jāatsakās no daudz kā. No darba (baigi ideāli ja darbs ir saistīts ar visādiem piedzīvojumiem), draugiem, ģimenes, mīļajiem. Daudzkārt, vēlme pēc piedzīvojuma, fantastiska sapņa īstenošanas ir vēlme aizmukt no realitātes, ikdienas rutīnas.

Nesaku, ka tagad būti jāatsakās no domām par pasaules apceļošanu, sapņu piļu būvēšanu vai kļūšanu par supervaroni. Ir jāuzstāda prioritātes, ir jāsaprot kas tev ir svarīgs. Sāc ar mazajām lietām, ģimene, karjera, kāds hobijs. Ar laiku varēsi paveik lielākas lietas, varbūt sapratīsi, ka daži no sapņiem ir bijušas tikkai ilūzijas un tas mazais ir patiesībā tas lielais piedzīvojums, kas vēl turpinās. Un tad kad ķeries pie lielo lietu-sapņu realizēšanas, atceries ka jau esi paveicis tik daudz ko un vai tu vēlies vēl mesties šajā ilūzijā. Jā jā, tad dari tā lai ir iespēja atgriezties pie tā, ko esi radījis, kur ir ielikta tava sirds. Ieturi proporciju starp mazajām lietām un lielajām, lai rodas līdzsvars - harmonija.

Es ticu, ka ir cilvēki, kas arī īsteno lielos sapņus, kas iesprauž to karogu kalna virsotnē, bet mēs visi nevaram tādi būt. Mēs varam iespraust karogu savas dzīves paveiktajā, lai arī cik ilgi mums prasītu sasniegt virsotni. Mūsu dzīves ir mūsu Everesti. Mēs esam mūsu Indiani Džounsi.

Mēs būsim veci un man būs suns

 Ļoti sen nekas nav šeit uzrakstīts. Mana mūza laikam bija atvaļinājumā. Tātad, tapinu tik augšā. 

Lai arī es mēdzu paņirgāties par veciem cilvēkiem un bieži vien diezgan nežēlīgi, es saprotu ka pats tāds būšu. Redot uz ielām, veikalos, sabiedriskajā transportā u.c. šos dzīvi nodzīvojušos indivīdus, rodas ne ta riebums, ne ta žēlums pret viņiem, vai niknums uz mūsu valdību par to, ka cilvēks mūža beigās izskatās tik nožēlojams un nelaimīgs.

Starp visu sirmgalvju massu ieraugot padzīvojušu pāri sirds atplaukst. Veci un vēl kopā, mīlestība līdz kapa malai. Rokās sadevušies omīte ar opīti, laimīgi jo ir kopā, par spīti tam ka abi izskatās nabadzīgi un dzīves apdauzīti.

Neraugoties uz to, ka esmu bieži teicis ka esmu vientuļnieks pēc dabas, es negribētu savas pēdējās dienas pavadīt viens. Es gribētu būt tas vecais pārīties, kas lēnām steberē pāri gājēju pārejai, kas autobusā balsta savu sieviņu, kas parkā pastaigājas ar suni (jā, manā vīzījā mums ir suns), kas sēž mājās pie TV un skatās to kas tajā brīdī šķitīs mums aktuāls. Un es domāju ka lielākā daļa no cilvēkiem gribētu šādu mīlestību, šādi dzīvot savus pēdējos gadus.