Puteklīties Tu vien esi
Plašajā gružu visumā,
Bet skaists un mīļš
Jo Tu esi mans
Motīvs sens un klišejisks...
Starp debesīm un zemi, cik augstu vien var, uz pilsētu jumtiem, līdzās akmens lauvām, dieviem, sfinksām un Jupiteram.
Atvadas negribētas, bet nevajadzīgas. Mīlestība ārpus saprāta robežām. Vienam cilvēkam par lielu. Tik labi tas ir, kā sapnis nebeidzams, opijs dvēselei, sirdij un prātam. Viņi nevar būt kopā, lai arī viss runā par šīs savienības dievišķumu.
Cilvēkam ir ar kādreiz jānokāpj no kalna un jāsaņem pēriens par novārtā atstāto zemes dzīvi. Spēlēt dievus mēs drīkstam tikai ne ilgi.
Skūpstu nedod, lai enkurs nepaliek iegremdēts. Viegls glāsts un viņš dodas prom. Viņu sauc Orfejs.
Jumti un tēli ir palikuši. Skaisti un skumīgi ir te. Vairs nav kā bijis. Atmiņas par dievišķo, par spēku un mieru. Viņa mīlestība par lielu, tā visaptveroša bija. To viņa zināja, zināja ka sapnis neatgriezīsies. Tas dievcilvēks un miers, un spēks ir atdevis sevi pasaulei, jo paturēt būtu savtīgi.
Viņa kļūst par akmeni, verās tālēs, brīžiem gaidot to kas nenāks. Cerība ir pēdējais kas ļauj reibt un tā mirst reizē ar cilvēku. Viņu sauca Junona.
"Tev ir jābūt laimīgai" - viņš palaida vējā. Un iestājās miers.
Cilvēciņš ir skumjš radījums. Mūžīgos laimes meklējumos, sapinies pagātnes vīnstīgās un atdūries pret tagatnes žogu.
Bērnībā it kā viss bija. Ģimene kas sargāja, pabaroja un apģērba. Skolas gadi, kā nu kuram, jaunība ar savām sāpēm un priekiem. Tas viss izdzīvots, bet nekad nav bijis labi, vienmēr kas trūkst; vēlme sasniegt ko labāku, būt laimīgam neskatoties uz to kas bija un ir dots. Cilvēciņš ir konstanti nelaimīgs ar smaidpilna uzplaiksnījuma brīžiem.
Šie laimes, pilnības meklējumi mēdz nogurdināt, radot vēlmi mest visu pie miera un doties pie dieviem, aizmigt un necelties. Tomēr ir kaut kāds spēks kas vairums gadījumos liek nepadoties. Liktenis? Varbūt. tad kāpēc tam jābūt tik nežēlīgam un jāliek cilvēciņam ciest. Viņš domā par pagātni, lai arī nevajadzētu, par to kā varēja būt labāk un nožēlas saknes sazņaudz viņa sirdi virs kuras aug drausmīgs cerību koks. Cilvēciņš cer un sapņo. viņš būvē savas stikla pilis, bet apkārt tiek mesti akmeņi un šķaida stikla cerību torņus. Pats ar vainīgs, jo kājas samudžinātas pagātnē, kur ir slikta pieredzes nasta, kas ķēdēs vēlkas līdzi un rada šaubās, liekot lempīgi iegāzties stiklotajās vitrīnās. Un kas tagad ir šī burvīgā pils? Nekas vairāk kā sadauzītu stikla lausku kaudze gruvešos, zaudējuma un sāpju asaru slānī iestidzis, kādreizējās celtnes, karkas, kas kā skelets uz iesma ļauj aukstam vējam balināt kaulus. Cilvēciņš nenoliedzami ir skumjš radījums, kam jābeidz celt stikla pilis un jāmetas upē, lai nes to straume, lai liktenis var ļauni smieties un vadīt viņa miesu un prātu kur labpatīkas šim.
Dzīve ir grūta un pārbaudījumiem pilna. Un tas kas apgalvo ka viņa dzīve ir viegla melo, vai arī necenšas to dzīvot. Skan kā no pasaules grāmatām un autoriem aizgūti vārdi.
Mēs cenšamies padarīt visu labāku un vieglāku, meklējam starp mākoņiem saules stariņu, kas sildīs vaigu. Bet ilgi tā tas nav, jo mākoņi savelkās un citur atkal atsedz zilo debesi, kur naktīs mūs vēro neskaitāmas zvaigznes, kā visu redzošas acis, kā bagātības ko nevaram aizsniegt. Tāpēc uz zemes pārvaram šķēršļus, jūtamies nožēlojami, vientuļi, izmisuši... nelaimīgi, līdz sasniedzam to vietu, kur atkal varam gozēties saulītē. Mēs atceramies tās labās sajūtas, kad bijām apspīdēti, kad zvaigznes mums vēlēja to labāko, jo tie ir īsi brīži uz ko tiecamies.
Mēs vārtamies dubļos, asinīs un mēslos. Mūs sit, spārda un pazemo. Tik un tā ceļamies, kā labā filmā par boksu, lai nospiestu ienaidnieku ceļos un izkliegtu uzvaras saucienu. Nelieši, ienaidnieki ir visur, bieži vien tie esam mēs paši, kas nodarām sev pāri. Visā to ļaundaru barā ir arī draugi un mīļie, kas parāda ceļu, izved caur brikšņiem un parāda, kur ir saules stars. Kad labās dvēseles nav blakus, esam tikai mēs un mūsu cīņa. Tāpēc iepļaukā sevi kā iereibušu vīru, kas ir aizmirsis sevi pudelē, sabar sevi, kā niķīgu bērnu, kurš vēl nezin lietu vērtību, sapurini sevi un piecel kājās. Sakarto bikšu priekšu, aizpogā kreklu, uzau apavus un dodies pretī laimes mirklim. Šo mirkļu dēļ mēs dzīvojam, atrodam mīlestību, ne tikai pret otru, bet arī sevi. Atkal jācitē gudri vārdi: "Mēs piedimstam vienu un mirstam vieni".
Katram ir ejams savs ceļš. Un jā, arī vientuļnieks iet savu ceļu. Galvenais ir atrast veidu kā sasniegt visaptverošu mīlestību, spēt dalīties ar to un nepadoties. Nepalikt dubļos un neteikt ka tev tur ir labi, tad tevis vairs nav.
Mēs nekad nebūsim laimīgi, bet mēs varam tvert laimes mirkļus. Citādi nav jēgas un samazgu bedre ir neizmērojami plaša. Tur savā aizmirstībā varam vāļāties cik gribam un būt miruši, neiepazinuši sauli, zvaigznes, debesis. Nepiedzīvojuši dzīvi ar tās ērkšķiem.
Dzīvojiet tā lai varētu teikt - Es esmu!
Kas es esmu? Kur es esmu? Ko es daru? Tādi eksistenciāli jautājumi blandās pa galvu. Ir pagājuši nedaudz vairāk kā pieci gadi, kopš ir pabeigta vidusskola un esmu izmests no skolnieciņa rutīnas, plašajā pasaulē, kur lēmumi jāpieņem man.
Uz šo piecgadi skatos, kā uz labāko dzīves posmu kāds ir bijis. Laimīgs, būtu vārds kas to raksturo. Protams ir bijuši daudz nepatīkamu momentu, izmisuma brīži, drūmums, vēlme visam darīt galu. Bet veinmēr ir atradies spēks, kas ļauj turpināt, neaizmirstami mirkļi un galveno kārt cilvēki ko esmu sastapis.
Akadēmiskā ziņā neesmu neko sasniedzis. Vairāk gan sevis meklēšana, kur beidzot ar laikam būšu atradis meklēto. Nauda gan nedaudz patērēta šim piedzīvojumam. Galvenais ieguvums atkal ir cilvēki.
Darbs ir mans lielākais sasniegums. Daru to kas man patīk. Burvīgā kolektīvā un nespēju sevi iedomāties kur citur. Lojalitāte pret uzņēmumu un galvenokārt pret kolēģiem, jo bez viņiem tā būtu parasta, garlaicīga ikdiena. Šeit ar ir iegūti cilvēki, ko mēdzu dēvēt par savu otro ģimeni, vieta, kas ir manas otrās mājas.
Stāsts par dzīves vietu ir tāds pats, kā vienmēr. Mūžigi ceļā, meklējot savu īsto vietu. Šeit gan lielāka loma ir manām finansēm un vajadzībām.
Rezumējot, es esmu ieguvis lieliskus draugus un paziņas. Jūs esat tie cilvēki, kas mani veido, jūs esat mana atbilde uz jautājumiem. Atklājums sev - es esmu diezgan komunikabls, bet vēl ir jāaug. Esmu sapņotājs un dvēseles cilvēks. Mans dzinulis ir mīlestība.
Piecgade ir beigusies. Es esmu laimīgs par spīti negatīvo emociju uzplūdiem. Vēl pieci gadi un teikšu ka tie būs labi.
Mans gars apskauj jūs visus un pateicas par to ka esat.
Ir Otrā pasaules kara beigas, Kurzemes katls, frontes aizmugure, netālu no Liepājas kara ostas. Gaisā ir dzirdama rūkoņa, kas ir raksturīga padomju iznīcinātājiem IL-2. Karavīri ieņem savas pozīcījas pie ložmetējiem un zenītlielgabaliem, gada naksnīgo uzlidojumu. Pilngadību vēl nesasniegušais gaisa izpalīgs nosēžas pie starmeša. Tā ir bīstama vieta, jo ienaidnieks vēlēsies iznīcināt prožektorus pirms lielgabaliem, lai varētu palikt neredzams naksnīgajās debesīs. Gaismas staru krustugunīs nonāk uzbrūkošā lidmašīna, kas raida ložu upi uz jaunā gaisa izpalīga pusi. Lodes nesasniedz prožektoru, bet nokrīt kādu kilometru pirms pozīcijām. Uzlidojums nav liels, pāris lidmašīnas, kas misījas vadītas dodas uz ostas pusi. Gaisā dārd lielgabalu šautie lādiņi, neviens netiek notriekts. Pāri karavīru galvām pārtraucas rēcošais lidaparāts un pazūd ostas pusē. Pēc kāda laika atskan sprādziens. Padomju pilots ir nometis torpēdu un iznīcinājis kādu mīnu traleri. Lidaparāti pazuda no redzes loka. Šajā naktī negāja bojā neviens, nebīja pat cietušos.
Karš ir beidzies un jaunais gaisa izpalīgs dodas mājās caur Kurzemes mežiem, izvairoties no sarkanarmiešu patruļām. Gala mērķis ir Valmieras apriņķis. Pēc nokļūšanas mājās, liktenis lemj viņam iestāties Rīgas upju kuģniecības skolā. Vēlākos gados puisis ir kļuvis par kāda baržu stūmēja kapteini, kur satiek krievu izcelsmes mehāniķi. Saruna aiziet par to, ko kurš ir darījis kara laikā. Jaunietis, par spīti valdošai varai atzīst, ka ir dienējis vācu armijā, gaisa izpalīgos. Krievs stāsta ka ir bijis pilots. Nejaušības pēc abi atcerējās to zīmīgo nakti, pie Liepājas kara ostas. Kā atklājās, šis pilots bija tas, ko noķēra gaismas kūlis, tas pats lidotājs, kurš nometa torpēdu. Abi pasmējā par to cik gan savāds ir liktenis, ka saved piespiedu ienaidniekus kopā, par to ka cilvēki nezin viens otru, bet var atrasties vienā un tajā pašā vietā un notikumu virpulī. Šis stāsts nav manas fantāzijas izdomāts, bet patiesība, jo jaunais gaisa izpalīgs bija mans vecaistēvs.
Mēs varam satikties visur, būt iesaistīti notikumos, nemaz nenojaušot par otra cilvēka eksistenci. Bet kādā dzīves posmā mēs tik un tā satiksimies. Tu vari būt cilvēks, kas pie kases stāv man priekšā, mēs katru rītu braucam ar vienu un to pašu transportu, esam bijuši ballītē, kur netīšām varbūt esam viens otru aplējuši ar kādu dzērinu, bet tik pat ātri esam aizmirsuši viens otru. Mēs nepievēršam viens otram uzmanību, līdz tikšanās brīdim, kur vairāk vai mazāk esam spiesti iepazīties.
Tu mani nepazīsti un es tevi arī ne, bet mēs jau esam tikušies un tiksimies atkal.
Vis turpmāk teiktais balstās uz maniem subjektīviem novērojumiem un interpretācijas. Tā var arī nebūt patiesība. Aprakstītais cilvēks vairāk ir simbols vairumam, nevis indivīdam.
Sabiedriskajā transportā nosēžos pretī kādam kungam. Nespēju viņu neaplūkot, jo šī vīra izplūdušais stāvs aizsedz manu skatu pa logu, kur labāk par sveša cilvēka apskati vēlos vērot māju jumtus. Tā kā šāda situācija ir izveidojusies, cenšos neieskatīties viņam acīs. Nav pagājis ilgs laiks, kad kundziņš ar ciet acī sāk ļurkāties miegā, pa brīdim saraujoties miera stājā/guļa.
Aizdomājos par šādu cilvēku jēgu - noslēpumu. Vīrietim ir kaut kur pāri 40 gadiem, liekais svars, skumjas acis, ievērojami atkāpušies mati, kas neveikli ir pārķemēti celiņā, lai gan jēgas nekādas. Pirkstā nav laulības gredzens, pieņemu ka nav precējies. Mugurā puķains krekls ar īsām piedurknēm, pāri tam ādas veste. Kājās tipiski, pāri nabai neizteiksmīgi džinsi. Apavus neievēroju. Rokās iežmiegts mazs, neglīts, neilona portfelīts ar uzrakstu LUN-KOBE, kas man neizsaka neko. Tajā visticamākais ka ir visa viņa bagātība; mobilais telefons, tāds vecāks modelis ar lielām pogām, lai ar tuklajiem pirkstiem varētu nospiest taustiņus pa vienam, naudas maks, E-talons, kaut kāda paliecība, drupačas no šokolādes vai cepumiem un noteikt maza ķemīte priekš pleša maskējošās frizūras.
Manis uzstādītais fakts, ka kundziņš nav precējies, liek iztirzāt domu tālāk. Viņš visticamākais dzīvo ar savu māti pensionāri, kura visu savu dzīvi ir pārlieku rūpējusies par savu dēlu, jo neviens cits viņu tā nemīlēs kā tikkai mamma. Tēva viņam nebīja, šis iespējams pameta ģimeni, jo kundziņa māte ir bijusi neizturama sieviete.
Nožēlojamā paskata vīreļa ikdien sastāv no došanās uz darbu, stāvvietas sargs, santehniķis, lombarda darbinieks vai kaut kas tāds viņam piestāvētu. Pēc darba dodas pa taisno uz māju, pieturas kioskā nopērkot kārtējo našķi, kā drupačas turpinās vāļāties sintētiskā portfelīša dibenā līdz dienai, kad apokalipses liesmas izkausēs neglīto aksesuāru bezformīgā masā. Brīvdienās skatās telivizoru ar mammu, protams ka viņš neizvēlas ko skatīties. Kopā dodas arī sirojumos pa tuvākajām pārtikas bodēm. Principā tāda ir viņa ikdienas rutīna.
Privātā dzīve. Vis drīzāk ka nav. Pirmais sekss tehnikuma laikā, īsais brīdis ko izbaudija bez mātes vērīgās acs. Tā arī nekad nav saticis savu otro pusīti. Bijis pārāk kautrīgs, nedroš par sevi un protams mamma zin labāk, kura viņam der, bet diemžēl neviena nav gājusi šai pie sirds. Pēdējo reiz bijis ar sievieti pāris gadus atpakaļ, uzņēmuma jaungada ballē, pilnīgā ķēmā ar apkopēju. Piezīme - kad iedzer kļust raudulīgs, brīžiem agresīvs, bet visbiežāk vienkārši lupata. Pārsvarā onanē jebkurā izdevīgā brīdī, piemēram, kad māte ir aizmigusi vēlu vakarā pie telivizora un tiek raidīta jau slavenā "Tu būsi mans vergs" reklām.
Tagad ir par vēlu kādu meklēt, jo cerībām ir atmests ar roku. izskats ar vairs nav tas kas jaunībā. Vienīgais glābiņš vēl būtu harizmātiska personība, kurai viņš nestāv ne tuvu. Raksturs vājš, degradējies līdz pāragram vecuma vājprātam, sevis nīšanai un neuzticībai visai pasaulei.
Riebumā skatoties, mans jautājums ir. Kas ir šis noslēpums, kas ir tas kas liek viņam vēl eksistēt, dēļ kā viņš turpina savu esību? Vai tas ir parasts gļēvums, slinkums vai pat slimība, kas noved cilvēki līdz šim dārzeņcilvēka līmenim. Kāpēc viņš nerīkojas, lai apturētu savu pašiznīcības ceļu uz bezdibeni vai arī neizbeidz pats savu eksistenci? Kas tas ir?
