Kad klade ir pilna...

Un atkal pār mani ir nākusi apskaidrība. Ir notikusi iekšēja cīņa, kurai nekad nav gala, bet karš nav beidzies. Esmu uzvarējis pats sevi... neaizmirstu tik galveno, nedrīkst zaudēt modrību, jo iekšējais ienaidnieks pārgrupēsies un dos atbildes triecienu pa manu pašpārliecinātību, ko uzskatu par uzvarā gūto vairogu, stipro vietu. Tieši mūsu stiprās vietas, kļūst par asiņainiem kaujas laukiem.

Kādu laiku ienaidnieks guva virsroku, biju novājināts un ļāvu sevi dauzīt no visām pusēm. Tad pēdējās dienas, kad morāli sakauts gulēju pie sava ienaidnieka kājām, kamēr šis jāja caur triumfa arkai, biju sasniedzis arī fiziska noguruma fāzi, darbs, negulētas naktis, raižu pilna galva, es piecēlos kājās. Kā Lācars no kapa, atdzimis, savāds. Par spīti daudzpakāpju noguram, iestājās transa stāvoklis, dīvains spēks, ko var salīdzināt ar nezināmo enerģiju kas šausmu filmās liek miroņiem staigāt, kaut gan acīm redzami viņi fiziski ir izmocīti. Šādu notikumu pavērsienu ienaidnieks  nebija paredzējis, jo viņš ir pašpārliecināts un nevērīgs, viņš ir es, kas ir padevies un svin manu sakāvi.

Es esmu piecēlies un stāvu sev aiz muguras, savam ienaidniekam. Mēs saskatāmies un viņš ir izbrīnīts par to ka es esmu ticis viņam tik tuvu klāt. Smīkņādams, viņš man uzbrūks ar savu galveno ieroci, balsīm. Manām balsīm no pagātnes un nākotnes - nožēlu par padarīto vai neizdarīto un bailēm par to kas būs. Trieciens ir spēcīgs, bet es nekrītu. Mans jaunais stāvoklis ļauj izmantot ieroci, ko es pazīstu, bet biju pazaudējis, tagadnes balsi - esību, kas ļauj priecāties par visu, kas notiek, par visu, kas ir, nedomājot par to, kas būs vai bija. Divu balšu karapūļi pret vienu balsi. Sākumā ienaidnieks gūst virsroku, līdz iemacos no jauna lietot savu ieroci. Vis beidzas pāris dienu laikā.

Kā viss notika? Daudzās balsi mēģināja mani ievainot, bet mana viena bals aizdzina tās prom. Miesa vēl bija nogurusi, bet prāts darbojās ar jaunām jaudām. Domas šķita kā pareģojumi par tuvāko nākotni, sīkumiem, tādi kā deža vū momenti, tikai es zināju, ka tādi būs pirms es viņus sastapšu. Piemēram, sēžot tolejbuša pēkšņi domas aizklīda līdz Top Gear raidījumam un nezkādēļ es zināju, ka tuvāko stundu laikā es kaut kādā veidā sastapšos ar šo lietu. Pēc stundas kādā bārā ieraugu TV, ka tieši šis raidījums tiek rādīts. Vai arī gadījums, kad visu laiku līst lietus, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka man izejot laukā neuzpilēs neviena ūdens lāsīte. Un tā arī notiek, no punkta A līdz punktam B. No otras puses tas viss ir tikai sagadīšanās kopums, kas visticamākais tā arī ir, nepretendēju uz pārdabiskām spējām. Bet tieši šī maģiskā sajūta, it kā es būtu visu savu dzīvi izdzīvojis atkal un atkal, radīja šo prieka, uzvaras sajūtu. Šī pāris dienu transa stāvoklis lika man pievērst uzmanību man apkārt notiekošajam, kas palīdz izprast to, kas notiek manī. Cīņa bija, visu balsu padzīšana, atstājot tik vienu - tagadni. Es rūpīgi ieklausījos visās skaņās, apbrīnoju visu sev apkārt, atklāju visu no jauna. Tad nāca kārtējā apskaidrība un sirdsmiers.

Apskaidrība, nav nekas jauns, pie tādām noteikti ir nonākuši neskaitāmi cilvēki. Kā klausīties visā, redzēt visu un no jauna gūt pirmreizēju prieku, periodiski sākt vissu no baltas lapas, tāda bija mana apskaidrība. Kāpēc man mēģināt vēl kaut ko iespraus jau tā pierakstītajā kladē, ka vairs nav vietas kur ielikt punktu, kur ķinķēziņiem lapas malās sāk kļūt par šauru. Tāpēc jāņem jauna klade, un jāpieraksta tā pilna, jo tā mēs darām. Mēs rakstām paši savu dzīvi, bet lai tā kļūtu vieglāka, tā jāsadala sējumos. Pilnās klades mēs noliekam malā, bet neaizmirstam par tām, jo gadās brīži kad vajag paskatīties uz pagātni. Bet kad skatāmies pagātnē, daram to ar skaidru prātu, nemēģinam vēl ķēpāties vecajā kladē. Un nākotnes kladēs mēs neko neatradīsim, jo tās nav vēl sarakstītas. Mēs rakstām šodienu, tagadni.

Es neesmu čigāns

Aiz loga skumji līst lietiņš, bet es šēžu pledā, dzeru kafiju un izbaudu mājas siltumu. Ideāli apstākļi lai varētu aizklīst domās. Un aizklīdu ar. Runa šoreiz iet par mājām - vietu kur ir silti, labi un kur gribās atgriezsties. Dotajā brīdī es pavadu, visticamākais, savas pēdējās dienas Purvciema dzīvoklī, kas kopš septembra ir mans miteklis. Mani nemet ārā, bet gan ļauj par drastiski samazinātu īres maksu šeit uzturēties un labdarības akcijas beigas ir klāt. Nezinu kur es dzīvošu tuvākajā laikā, kuru vietu saukšu par savām mājām, kur gribēšu atgriezsties pēc smagas darba dienas, vai kāda pasāciena un saļimt gultā.

"Tu esi kā čigāns" , mātes vārdi: "galīgi esi pazaudējis māju sajūtu".  Tas gan, šī sajūta man ir pazudusi, arī pat manās dzimtajās mājās, Vecāku dzīvoklī Imantā. Tur viss ir mainījies un ne tikai dzīvoklis, bet apkārtne. Tagad viss ir īslaicīgs un nesvarīgs, jūtos nepiederīgs nevienai vietai (vienīgi darbs manas otrās mājas, kas jau drīzāk kļuvušas par pirmajām). Nepiederīguma sajūta liedz kaut kur iedzīvoties, tas ir, ieguldīt mēbelēs un citādos lielgabarīta priekšmetos, kas nepatstāvīgas uzturēšanās dēļ ir slogs no loģistikas aspektiem. Kaut ko salabot, piemēram ieeļot čīkstošās eņģes, kāda jēga, nav mans un drīz tā pat būšu prom.

Sirdī es neesmu pasaules blandoņa, man vajag mājas, man vajag vietu, kur dzīt saknes, es neesmu čigāns. Zinu, ka nākamā un laikam arī aiznākamā vieta nebūs mājas. Bet gan jau viss ar laiku.

Pagaidām izbaudu pseido-māju sajūtu, un paldies liktenim, ka man ir jumts virs galvas. :)

Indiana Džouns Everestā

Ir lietas, ko esam vēlējušies dabūt, īstenot vai piedzīvot. Es runāju par ne tik ikdienišķām vēlmēm. Tas ir; vienatnē uzkāpt Everestā, ar plastmasas pudeļu laivu apceļot apkārt pasaulei, izveidot eksotisku zvēru fermu, meklēt Šambalu, paveikt kaut ko diženu, pasaules ievērības cienīgu. Tīe ir mūsu sapņi, vēlmes, kas lielāko ties netiek īstenotas, dēļ uzņēmības trūkuma, bailēm, dažkārt fiziskas nespējas un visbiežāk dēļ patreizējās dzīves. Būtu lietojis vārdu "īstās" dzīves, bet kas gan ir īsta dzīve... par to uzrakstīšu, varbūt, citreiz.

Lai arī diezgan nomācoši skan, ka sapņi netiek realizēti, viss nav tik slikti. Lai realizētu daudzus pārdrošus un es domāju Indiana Džouns pārdrošus sapņus ir jāatsakās no daudz kā. No darba (baigi ideāli ja darbs ir saistīts ar visādiem piedzīvojumiem), draugiem, ģimenes, mīļajiem. Daudzkārt, vēlme pēc piedzīvojuma, fantastiska sapņa īstenošanas ir vēlme aizmukt no realitātes, ikdienas rutīnas.

Nesaku, ka tagad būti jāatsakās no domām par pasaules apceļošanu, sapņu piļu būvēšanu vai kļūšanu par supervaroni. Ir jāuzstāda prioritātes, ir jāsaprot kas tev ir svarīgs. Sāc ar mazajām lietām, ģimene, karjera, kāds hobijs. Ar laiku varēsi paveik lielākas lietas, varbūt sapratīsi, ka daži no sapņiem ir bijušas tikkai ilūzijas un tas mazais ir patiesībā tas lielais piedzīvojums, kas vēl turpinās. Un tad kad ķeries pie lielo lietu-sapņu realizēšanas, atceries ka jau esi paveicis tik daudz ko un vai tu vēlies vēl mesties šajā ilūzijā. Jā jā, tad dari tā lai ir iespēja atgriezties pie tā, ko esi radījis, kur ir ielikta tava sirds. Ieturi proporciju starp mazajām lietām un lielajām, lai rodas līdzsvars - harmonija.

Es ticu, ka ir cilvēki, kas arī īsteno lielos sapņus, kas iesprauž to karogu kalna virsotnē, bet mēs visi nevaram tādi būt. Mēs varam iespraust karogu savas dzīves paveiktajā, lai arī cik ilgi mums prasītu sasniegt virsotni. Mūsu dzīves ir mūsu Everesti. Mēs esam mūsu Indiani Džounsi.

Mēs būsim veci un man būs suns

 Ļoti sen nekas nav šeit uzrakstīts. Mana mūza laikam bija atvaļinājumā. Tātad, tapinu tik augšā. 

Lai arī es mēdzu paņirgāties par veciem cilvēkiem un bieži vien diezgan nežēlīgi, es saprotu ka pats tāds būšu. Redot uz ielām, veikalos, sabiedriskajā transportā u.c. šos dzīvi nodzīvojušos indivīdus, rodas ne ta riebums, ne ta žēlums pret viņiem, vai niknums uz mūsu valdību par to, ka cilvēks mūža beigās izskatās tik nožēlojams un nelaimīgs.

Starp visu sirmgalvju massu ieraugot padzīvojušu pāri sirds atplaukst. Veci un vēl kopā, mīlestība līdz kapa malai. Rokās sadevušies omīte ar opīti, laimīgi jo ir kopā, par spīti tam ka abi izskatās nabadzīgi un dzīves apdauzīti.

Neraugoties uz to, ka esmu bieži teicis ka esmu vientuļnieks pēc dabas, es negribētu savas pēdējās dienas pavadīt viens. Es gribētu būt tas vecais pārīties, kas lēnām steberē pāri gājēju pārejai, kas autobusā balsta savu sieviņu, kas parkā pastaigājas ar suni (jā, manā vīzījā mums ir suns), kas sēž mājās pie TV un skatās to kas tajā brīdī šķitīs mums aktuāls. Un es domāju ka lielākā daļa no cilvēkiem gribētu šādu mīlestību, šādi dzīvot savus pēdējos gadus.

Vēl viena lieta ko apņēmos...

Kur likties?

Pēdējā laikā ir radies jautājuns. Vai atraitnēm te ir jābūt? Vai visi pārējie var ar viņām sadzīvot? Vai kādam ir jāmeklē jauna māja? No likumiskā aspekta māja pieder atraitnēm, ir pat izkārtne, kas to apliecina. Pat laban viņas ir piecas un septiņas vēl ceļā. Viņas savā starpā dzīvo ļoti draudzīgi, bet ir nesaskaņas un uzskatu atšķirības ar pārējiem mājniekiem. Atraitņu kundzība ņem virsroku šajā namā, kas jau sākotnēji bija tikai eksperiments, Nīčiska un Šopenhaueriska pašdisciplīna. Bet telpas ir daudz, tādēļ tur patvērumu meklē, komiķi,satīriķi, romantiņi, zinību meklētāji utt. Tāpēc namīpašnieks - autors ir neizpratnē, vai atraitnes padzīt, vai pārējiem atrast jaunas mājas? Bet pagaidām lai padzīvo visi kopā, pat ja ir domstarpības/pretrunas starp īrniekiem.

Widow 5

Negribi ciest, atsakies no mīlestības.
Taču tas nozīmēja to pašu, ko acu izraušana no pieres, lai neredzētu dzīves ēnas puses.

Brida, Paulu Koelju

 

 

Zāles, svētība, prāta skaidrība - vientulība. Mīlēt, tas ir ciest, staigāt pa pasauli ar uzplēstu brūci, kuru ir bail iztīrīt no šķembām, jo bail no sāpēm. Bet jo ilgāk šķembas mīt brūcē, jo lielāka iespēja dabūt infekciju, kas izplatīsies pa visu organismu. Un ir arī tie, kas nāks un bakstīs tavas rētas, stāstīs kā būtu labāk rīkoties. Tu viens tik zini, kas tev labāks, kā ārstēt sevi. Mīlestīiba ir tavas brūces, vātis un skrambas. Mīlot tu redzi to skaisto, dieviščo un arī to, kas to visu apdraud, ienīst, var tevi sāpināt. Amputē locekli, izgriez brūci, dezinficē to, tad tu sastapsi vientulību, brīvības absolūto izpausmi. Bez ievainojumiem un vājajām vietām tu esi stiprs. Mīlestība ir mirusi un jauna atraitne ir dzimusi.