Es neesmu čigāns

Aiz loga skumji līst lietiņš, bet es šēžu pledā, dzeru kafiju un izbaudu mājas siltumu. Ideāli apstākļi lai varētu aizklīst domās. Un aizklīdu ar. Runa šoreiz iet par mājām - vietu kur ir silti, labi un kur gribās atgriezsties. Dotajā brīdī es pavadu, visticamākais, savas pēdējās dienas Purvciema dzīvoklī, kas kopš septembra ir mans miteklis. Mani nemet ārā, bet gan ļauj par drastiski samazinātu īres maksu šeit uzturēties un labdarības akcijas beigas ir klāt. Nezinu kur es dzīvošu tuvākajā laikā, kuru vietu saukšu par savām mājām, kur gribēšu atgriezsties pēc smagas darba dienas, vai kāda pasāciena un saļimt gultā.

"Tu esi kā čigāns" , mātes vārdi: "galīgi esi pazaudējis māju sajūtu".  Tas gan, šī sajūta man ir pazudusi, arī pat manās dzimtajās mājās, Vecāku dzīvoklī Imantā. Tur viss ir mainījies un ne tikai dzīvoklis, bet apkārtne. Tagad viss ir īslaicīgs un nesvarīgs, jūtos nepiederīgs nevienai vietai (vienīgi darbs manas otrās mājas, kas jau drīzāk kļuvušas par pirmajām). Nepiederīguma sajūta liedz kaut kur iedzīvoties, tas ir, ieguldīt mēbelēs un citādos lielgabarīta priekšmetos, kas nepatstāvīgas uzturēšanās dēļ ir slogs no loģistikas aspektiem. Kaut ko salabot, piemēram ieeļot čīkstošās eņģes, kāda jēga, nav mans un drīz tā pat būšu prom.

Sirdī es neesmu pasaules blandoņa, man vajag mājas, man vajag vietu, kur dzīt saknes, es neesmu čigāns. Zinu, ka nākamā un laikam arī aiznākamā vieta nebūs mājas. Bet gan jau viss ar laiku.

Pagaidām izbaudu pseido-māju sajūtu, un paldies liktenim, ka man ir jumts virs galvas. :)

Indiana Džouns Everestā

Ir lietas, ko esam vēlējušies dabūt, īstenot vai piedzīvot. Es runāju par ne tik ikdienišķām vēlmēm. Tas ir; vienatnē uzkāpt Everestā, ar plastmasas pudeļu laivu apceļot apkārt pasaulei, izveidot eksotisku zvēru fermu, meklēt Šambalu, paveikt kaut ko diženu, pasaules ievērības cienīgu. Tīe ir mūsu sapņi, vēlmes, kas lielāko ties netiek īstenotas, dēļ uzņēmības trūkuma, bailēm, dažkārt fiziskas nespējas un visbiežāk dēļ patreizējās dzīves. Būtu lietojis vārdu "īstās" dzīves, bet kas gan ir īsta dzīve... par to uzrakstīšu, varbūt, citreiz.

Lai arī diezgan nomācoši skan, ka sapņi netiek realizēti, viss nav tik slikti. Lai realizētu daudzus pārdrošus un es domāju Indiana Džouns pārdrošus sapņus ir jāatsakās no daudz kā. No darba (baigi ideāli ja darbs ir saistīts ar visādiem piedzīvojumiem), draugiem, ģimenes, mīļajiem. Daudzkārt, vēlme pēc piedzīvojuma, fantastiska sapņa īstenošanas ir vēlme aizmukt no realitātes, ikdienas rutīnas.

Nesaku, ka tagad būti jāatsakās no domām par pasaules apceļošanu, sapņu piļu būvēšanu vai kļūšanu par supervaroni. Ir jāuzstāda prioritātes, ir jāsaprot kas tev ir svarīgs. Sāc ar mazajām lietām, ģimene, karjera, kāds hobijs. Ar laiku varēsi paveik lielākas lietas, varbūt sapratīsi, ka daži no sapņiem ir bijušas tikkai ilūzijas un tas mazais ir patiesībā tas lielais piedzīvojums, kas vēl turpinās. Un tad kad ķeries pie lielo lietu-sapņu realizēšanas, atceries ka jau esi paveicis tik daudz ko un vai tu vēlies vēl mesties šajā ilūzijā. Jā jā, tad dari tā lai ir iespēja atgriezties pie tā, ko esi radījis, kur ir ielikta tava sirds. Ieturi proporciju starp mazajām lietām un lielajām, lai rodas līdzsvars - harmonija.

Es ticu, ka ir cilvēki, kas arī īsteno lielos sapņus, kas iesprauž to karogu kalna virsotnē, bet mēs visi nevaram tādi būt. Mēs varam iespraust karogu savas dzīves paveiktajā, lai arī cik ilgi mums prasītu sasniegt virsotni. Mūsu dzīves ir mūsu Everesti. Mēs esam mūsu Indiani Džounsi.

Mēs būsim veci un man būs suns

 Ļoti sen nekas nav šeit uzrakstīts. Mana mūza laikam bija atvaļinājumā. Tātad, tapinu tik augšā. 

Lai arī es mēdzu paņirgāties par veciem cilvēkiem un bieži vien diezgan nežēlīgi, es saprotu ka pats tāds būšu. Redot uz ielām, veikalos, sabiedriskajā transportā u.c. šos dzīvi nodzīvojušos indivīdus, rodas ne ta riebums, ne ta žēlums pret viņiem, vai niknums uz mūsu valdību par to, ka cilvēks mūža beigās izskatās tik nožēlojams un nelaimīgs.

Starp visu sirmgalvju massu ieraugot padzīvojušu pāri sirds atplaukst. Veci un vēl kopā, mīlestība līdz kapa malai. Rokās sadevušies omīte ar opīti, laimīgi jo ir kopā, par spīti tam ka abi izskatās nabadzīgi un dzīves apdauzīti.

Neraugoties uz to, ka esmu bieži teicis ka esmu vientuļnieks pēc dabas, es negribētu savas pēdējās dienas pavadīt viens. Es gribētu būt tas vecais pārīties, kas lēnām steberē pāri gājēju pārejai, kas autobusā balsta savu sieviņu, kas parkā pastaigājas ar suni (jā, manā vīzījā mums ir suns), kas sēž mājās pie TV un skatās to kas tajā brīdī šķitīs mums aktuāls. Un es domāju ka lielākā daļa no cilvēkiem gribētu šādu mīlestību, šādi dzīvot savus pēdējos gadus.

Vēl viena lieta ko apņēmos...

Kur likties?

Pēdējā laikā ir radies jautājuns. Vai atraitnēm te ir jābūt? Vai visi pārējie var ar viņām sadzīvot? Vai kādam ir jāmeklē jauna māja? No likumiskā aspekta māja pieder atraitnēm, ir pat izkārtne, kas to apliecina. Pat laban viņas ir piecas un septiņas vēl ceļā. Viņas savā starpā dzīvo ļoti draudzīgi, bet ir nesaskaņas un uzskatu atšķirības ar pārējiem mājniekiem. Atraitņu kundzība ņem virsroku šajā namā, kas jau sākotnēji bija tikai eksperiments, Nīčiska un Šopenhaueriska pašdisciplīna. Bet telpas ir daudz, tādēļ tur patvērumu meklē, komiķi,satīriķi, romantiņi, zinību meklētāji utt. Tāpēc namīpašnieks - autors ir neizpratnē, vai atraitnes padzīt, vai pārējiem atrast jaunas mājas? Bet pagaidām lai padzīvo visi kopā, pat ja ir domstarpības/pretrunas starp īrniekiem.

Widow 5

Negribi ciest, atsakies no mīlestības.
Taču tas nozīmēja to pašu, ko acu izraušana no pieres, lai neredzētu dzīves ēnas puses.

Brida, Paulu Koelju

 

 

Zāles, svētība, prāta skaidrība - vientulība. Mīlēt, tas ir ciest, staigāt pa pasauli ar uzplēstu brūci, kuru ir bail iztīrīt no šķembām, jo bail no sāpēm. Bet jo ilgāk šķembas mīt brūcē, jo lielāka iespēja dabūt infekciju, kas izplatīsies pa visu organismu. Un ir arī tie, kas nāks un bakstīs tavas rētas, stāstīs kā būtu labāk rīkoties. Tu viens tik zini, kas tev labāks, kā ārstēt sevi. Mīlestīiba ir tavas brūces, vātis un skrambas. Mīlot tu redzi to skaisto, dieviščo un arī to, kas to visu apdraud, ienīst, var tevi sāpināt. Amputē locekli, izgriez brūci, dezinficē to, tad tu sastapsi vientulību, brīvības absolūto izpausmi. Bez ievainojumiem un vājajām vietām tu esi stiprs. Mīlestība ir mirusi un jauna atraitne ir dzimusi.

Widow 4.

Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var ja nav savējās. (Imants Ziedonis)

 

Man ir taisnība, es zinu vislabāk, tu nezini neko, tev nav taisnība. Ko jūs sakāt par to? Vai man nav taisnība? Kas? Jums ir taisnība? Nē, tā nevar būt! Un tu saki, ka tev arī ir taisnība?

Kā tas var būt, ka katram ir sava taisnība, ja tā pēc būtības ir universāla patiesība, tātād viena. Bet Tev, man un viņiem arī ir taisnība un katra savādāka - citos vārdos, dažādās krāsās un smaržās, skaļākas un klusāksa, grandiozas un niecīgas ...

Taisnības nav! Tā ir mirusi un ir dzimusi jauna atraitne - taisnība.