7.februāris

Datumu vairs neatkārtošu, jo virsraksts, jau pats par sevi visu izsaka.

1992.gadā tiek parakstīts Māstrihtes Līgums, kas tiek uzskatīts par mūsdienu Eiropas Savienības sākumu. Tā laika noputējušās, vecās Eiropas valstis vēl nedomāja par Postpadomju valstu pievienošanu un to ka nākotnē tas būs tas pats kas nopirkt saskābušu pienu, nepareizā izmēra krūšturi sievai, iespraust trījstūri bumbiņai paredzētā caurumā utt. 

1962.gadā ir dzimis Eddijs Izzards (Eddie Izzard) Britu komiķis un aktieris. Šis cilvēks ir izpelnījies manu uzmanību, jo viņa humors ir ietekmējis manu humora izjūtu. Cinisms, sarkasms un melnais humors, kā arī angļu intelektuālā komēdija ar vieglu truluma pieskaņu. Un man ir pie kājas ko citi par viņu saka, galvenais ir ko viņš saka. Kā pats Izzarda kungs apgalvo, viņš nav gejs, bet gan vīrieša ķermenī iesprostota lezbiete, kurai pa laikam patīk uzvilkt kleitu.

Atkāpe no ierastā, vēl vienas personības dzimšana - 1812.gads un dzimst Čārlzs Dikens. Patīk man tas Olivers Tvists un vispārībā, rakstnieka attēlotā, Viktiorijas laikmeta Londona.

1045.gadā mirst Japānas imperātors Go-Suzaku. Mēs patiešām neko nezinam par viņiem.

Grenādas neatkarības diena, ko 1974.gadā šamējie  ar dabūja. Par vienu koloniju Lielbritānijai mazāk un par vienu nabadzīgu valsti pasaulē vairāk. Ko teikt, paši vainīgi.

6.februāris

6.februārī nekas manas ievērības cienīgs nav noticis. Bet nu tomēr...

6.februārī, 1912.gadā ir dzimusi Eva Brauna. Sieviete, kas sačakarēja prātu, jau tā sačakarētajam Ādolfam Hitleram. Abi gāja bojā pašnāvībā, kā tādi Romeo un Džuljeta zem krievu bumbām.

6.februārī 1958.gadā Minhenes aviokatastrofā iet bojā 8 Manchester United F.C futbolisti. Bezjēdzīga sportistu nāve.

6.februāris ir arī atzīmējams kā Starptautiskā Nulles (nekādas) Tolerances Pret Sieviešu Ģenetāliju Kropļošanas diena (International Day of Zero Tolerance to Female Genital Mutilation). Uzsākusi Nigērijas ietekmīga kundzīte ANO 2006.gadā. Āfrikā tā ir aktuāla problēma.

5. februāris

Pompeji, senās Romas pilsēta, kas ir slavena ar to ka tā gāja bojā Vezuva vulkāna izvirduma laikā (79. gadā)

Pirms tam 62. gadā, tieši šodien, 5 februārī notika ne tik iespaidīgs, pilsētas bojāejas sākums - spēcīga zemestrīce, kas pilsētu padarīja uz pusi mazāk apdzīvotu, atstājot vulkānam mazāk upuru.

5.februārī, 1840.gadā ir dzimis sers Hiarims Stīvens Maksims (Sir Hiram Stevens Maxim), pazīstams kā Maxim ložmetēja tēvs. Pateicoties viņam karš kļuva vēl "jautrāks".

5.februārī, 2008.gadā miris, vārdu netūlkošu, Maharishi Mahesh Yogi -transcendentālās meditācijas tehnikas izstrādātājs. Par vienu gaišu cilvēku, kam sekot mazāk. Kaut ko laikam pareizi šis hindu vīriņši ir darījis, ja jau nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam... Bet varbūt arī nē jo apaļus 100 nesasniedza.

Pakistānā 5. februārī norisinās Kašmiras diena. Jau kopš 1990.gada, kā protests pret Indijas kontroli pār Kašmiras reģionu. Visticamākais šajā dienā visādīgi tiek ķengāta Indija.

Ziemaktivitātes

Vēl jo projām turpinās šī burvīgā (nospļaujos) ziema. Šis gadaliaks nau nemaz tik mierīgs un lēns, kā dažam lācim, kas sūkā ķepu ziemas miegā, bet aktivitātēm pilns. Kaut gan lielākā daļa Latvijas miesu ir starā par dēļošanu uz dzīvnieku un personu vārdu nosauktajiem kalniem. Es piedāvāju alternatīvākas nodarbes, tā lai krāsaināka šķistu ziemiņa.

Iesākumam tā mierīgāk, parastā snovošana zem grādiem, bet pārnesta uz kalna kokiem apaugušo nogāzi. Noteikumi vienkārši; ir jāpielopojas līdz tādai stadijai, ka vēl var nobalansēt vertikālā stāvoklī (ieteicams to visu darīt jau kalna virsotnē), tad jānotēmē starp kokiem un aidā, lai tas kosmonauts šļūc. Mērķis ir tāds pats kā parastajā dēļbraukšanā, sasniegt lejas galu. Brauciens starp kokiem ir tīri bīstams un te arī parādās alkohola loma šājā pasākumā. Redz, šmiga šajā gadījumā ir drošības līdzeklis. Balstoties uz tautas paražām un mediķu skaidrojumiem Šnabjvaldis esošājā kondīcijā, triecoties pret koku pilnā ātrumā būs daudz ļumīgāks nekā stīvs, sasprindzis atturībnieks, respektīvi alkāns ir pasargātāks no kaulu lūzumiem.

Ziemas boulings. Te ir ieteicams būt pilnībā skaidram, jo traumas var gūt arī citi, kā zināms reibums ir vainu pastiprinoš apstāklis. Šoreiz kalns ir tradiconāls, klāts ar ļaužu masām. noteikumi tādi paši kā boulingā, tikai atribūti ir no miesas un asinīm, aprīkoti ar kombinzoniem, slēpēm, nūjām, dēļiem un pilnīgu nezināšanu par notikumu gaitu. Apzinīgais boulers atrodoties kalna virsotnē noskata savu upuri/mērķi - bariņu cilvēku, kas neapzināti ir kļuvuši par ķegļiem. Tad tikai strarts un cilvēks bumba ar apsizvēlētu, nemotorizētu sniega transportlīdzekli traucas ķegļcilvēku bariņā. Cik cilvēki nogāzti tik punkti un to var darīt atkārtoti ar draugiem un citiem līdzīgi domājošiem bezsmadzeņu radījumiem. Rezultāts visbiežāk ir kāda truma, bumbai vai ķeglim, pastāv iespēja ka jūs izraidīs no trases līdz nākamajai sezonai.

Sniega eņģeļi - izkrāso pats. Vis ir tīri vienkārši, tiek apvienotas divas nodarbes; enģeļu taisīšana sniegā un urinetī - tekstu urinēšana sniegā. Vspirms vajag radīt enģeli. Jānoguļas sniegā un jāsāk plivināties it kā būtu lietotas kādas apreibinošas vielas. Otrais etaps, krāsošana. Tiek izmantos urīns, var eņģeli aizkrāsot pa visam, bet tas vienam cilvēkam nebūs pa spēkam, jāpieaicina citi mākslinieki. Viens var tikai apzīmēt kontūru. Ieteicamā un parastā krāsa ir dzeltena. Ja bez dzeltenās parādās zaļa, sarkana, zila utt. krāsa tad steidzami ir jādodas pie ārsta.

Bez šīm nodarbēm vēl ir citas; slēpjnūj-šķēpmešana, deputātu iepikošana, spēle -cik mēles mīnus grādos var sakrāt pie viena 2 metrīga metāla staba, plēvjšļūkšana, karāšanās aiz tramvaja, roņvilkšana un citas nodarbes. 

Aktīvu un kreatīvu jums ziemu.

Lupatlasis lupatlasim

Atcerējos pagātni un galvenokārt uzmanību pievērsu apģērbam. Nerakstīšu par to cik tizli visi tajā laikā ģērbās, ka 80 un 90 gadi bija bezjēdzīgākās desmitgades 20. gs. vēsturē un tad nomira mode, lai vēlāk atdzimtu, kā fēniks no pīšļiem. Raksts būs par apģērbu skatoties uz to kā uz sociālā stāvokļa indikātoru, bet ne zinātniski.

Lielai daļai Latvijas iedīvotāju (manuprāt) ir bījusi šāda situācija viņu ģimenēs un es ticu ka tā ir arī šodien. Respektīvi, nabadzība un drēbes ilglietošana. Ņemšu par piemēru savu bērnību no perioda, kad pats sev mācēju aiztaisīt bikšu priekšu. Mēs nebijām paši nabadzīgāki, jo vienmēr var atrast kādu vēl nabadzīgāku, tā ka gluži celefāna maisā ar striķi ap vidu mana ģimene nestaigāja un nebija situācijas, kad tas kuram ir bikses kājās, tas iet uz darbu/skolu. Bijām divi dēli ģimenē, es vecākais un kādu drēbes gabalu varēja atļauties reizi vai divas gadā. Liela daļa mūsu drēbju bija jau lietotas, bet ne svešas. Mums bija brālēns, vecāks par mums un loģiski ka arī garāks. Nostādot mūs rindā, kā matrjoškas pēc augumiem, tā arī tika veikata drēbjuvalkāšana, no augšas uz leju. Es dabūju brālēna nēsātās lupatiņas un jaunākais brālis manis valkātās štātes. Nedaudz žēl brāli, ka viņam tika pats beidzamais, atlikums, tik pat labi viņam varēja iedot gurnautu. Vienu gan nepateikšu, nezinu no kurienes nāca drēbes priekš brālēna, šim bija vecākā māsa. Ne reizi brālēnu neesmu redzējis kleitā.

Ar laiku situācija valstī mainījās, nabadzība vairs nebija tik liela, mēs paši ar mainījāmies, kļuvām garāki, resnāki vai varbūt īsāki un tievāki. Katram bija sava drēbe, kuru neviens cits nebija valkājis, varbūt tikai pielaikojis veikalā. Bet 90 gadu stiliņš - trulības augstākā pakāpe.  

Widow 2.

Ejot pa ielu redzu tik daudz bezpajumtnieku un citu dzīves pabērnu. Lielākoties viņi paši ir vainīgi pie savas situācijas. Bet ir arī tie kuriem dzīvē nav paveicies. Piedzimuši alkoholiķu ģimenē, kādā negadījumā norauts loceklis, nodegusi māja, vai kā citādi, ārēju apstākļu dēļ, šis cilvēks atrodas uz ielas ar iztieptu roku, asarām acīs un raudošu bērnu uz rokām.  Redzot to kaut kas notiek sirdī un prātā - žēlums, līdzjūtība.

Bet palīdzēt visiem tu nevari. Iedosi vienreiz latu, prasīs atkal un nāks atkal nākamais, šie stāsies rindās. Tāpēc slikti justies tev nevajag, tikai tāpēc ka tev ir labāka situācija nekā tiem nabagiem. Iznīdējot līdzjūtību, prāts tiek atbrīvots no liekas emocionalitātes. Šie cilvēki ir jāuztver kā rudens lapas, kas ar laiku ķļust neglītas un sabradātas uz ietvēm. Tā pat kā kļavu lapu var noignorēt arī cilvēku. Līdjūtība ir mirusi un jauna atraitne ir dzimusi.

Ziemas rituāli vai kā mēs svinējām.

Senajos laikos, kad bērniem un arī cilvēkiem nebīja datori, pokemoni un citi gļukaini, atkarību radoši priekšmeti/radījumi, tie devās svaigā gaisā, uz rotaļām. Tā kā ir tīri ziemīgs laiks, ārā stāv mīnus - tas tāds vecis "Mīnus" ar rungu rokās, un manas pēdas ir sasalušas ka pat bail tās atkausēt mikrenē, ka tik neizkūst, varu parunāt par Ķekatām. Nezinu vai tas trādi-rīdis jāraksta ar lielo burtu, drošības pēc rakstu tā kā rakstu. Šis bija pilnīgi bezjēdzīgs teikums. Tātad, respektīvi Ķekatas ir tāda rotaļu forma, jeb pasāciens, kas notiek laika periodā, kad ir sniegs. Patiesībā nezinu īsto ķekatlaiku, bet šis nav izglītojoš raksts. Ja nemaldos, tad tas ir pēc rudens, kaut kad ziemā -Helovinziemassvētki, tā to varētu nosaukt, pagāniskas ķecerības, tā to varētu nosaukt katoļu baznīca. Tagad kratu dūri un domāju, gan jau es tev tikšu klāt priesterīt, pedolācīt. Atkal es esmu aizdriftojis ne tur kur vajag.

Aprakstīšu dažas rotaļas - rituālus. Nu tad aidā!

• Bluķa vilkšana. Pati slavenākā no šī pasākuma nodarbēm  un manu prāt pati racionālākā. Redz, bluķis ir tāds neizteiksmīgs koka stumbrs mamuta izmēros. Neviens cits gadalaiks, kā tikai ziema, nav derīgs šādas matērijas parvietošanai. Sniegs un ledus ir labs lubrikants - slīdvirsma, pa kuru var pārvietot nekustīgus objektus, tāpēc ziemā arī vecie un mirstošie tika vilkti ragaviņās uz mežu. Pats proces šķiet tīri bezsakarīgs, it īpaši tad kad bluķis gala mērķī tiek sadedzināts. Tā rūpīgi iedziļinoties sentēvu motīvos, var saprast, ka tur kur stāvēja bluķis, pavasarī iespējams tiks likti jauni pamati jaunai sausajai toletei vai kādai cita relaksācijas iestādei. Bluķa dedzināšana savukārt bija stresa noņemšanas terapija - iznīcināt, sadedzināt visas sliktās domas un pa gadu uzkrāto nastu, kā arī apmierināt mūsos mītošās piromānu tieksmes.

•  Mošķu maskas. Šī parādība sasaucas ar Helovīnu, bet atšķirība ir tajā, ka neviens nepārģērbjas par vampīru, čubaku vai teletūbiju. Te vis notiek pa pāķiskam. Populārākās maskas ir siena čupa, palagā ietīta nāve, kas mēdz izskatīties pēc staigājošas izskapts sniega kupenā un šad tad šī maska pārtop par stārķi - visiem zināmu auglības simbolu. Vēl ir maskačkas čigānu tērpi - senlatviešu urlas, pinkains kaku lācis un bomzis, kā arī daudzi mazsvarīgi grauzēji.  Šādā paskatā ļautiņi vazājas apkārt dzerstīdamies un aurodami, tai skaitā bluķa vilkšana notiek tieši šādā kondīcijā. Neesmu īpaši iediļinājies šī rituāla nozīmē, bet vis iespējams beidzas ar anonīmu orģiju pie jau degošā koka gabala. Iespējams fonā skan Suitu sievas ar savu garo ēēēēē vilkšanu.

•  Zemledus pelde. Variācijas ir vairākas, kā nu kurā reģionā. Minēšu dažas man acīs krītošākās. Galvenokārt tas vis notiek pa pliko. To dara vai nu skaidrā vai nu pilā. Obligāti tuvumā ir jābūt dislocētai kādai ūdens tvertnei un ieteicams aizsalušai ar izknibinātu āliņģi. Process ir ļoti vienkārš. Viens vai vairāki plikņi metās iekš tā bļitkotāju monitora, spiedz un izdot citas neartikulētas skaņas. Pāris minūtes, cik nu kurš var, pavannojušies starp glečeriem, lien šie laukā, kā roņi, kuriem pakaļ dzītos izbadējies valis. Dažš labs vēl patirinās kā no mātes miesām nācis un tad tik lien kažoka apskāvienos. Arī šeit ir jāpaskaidro procedūras racionālie aspekti. Tā galvenokārt ir izturības pārbaude, kur tiek atlasīti stiprākie no sādžas iemītniekiem. Tie, kas saslima pēc rituāla veikšanas, būs šamēji, kurus ar ragautiņām uz mežu var vest jau agrā jaunībā, vai arī paši drīz apsprāgs no plaušu karsoņiem, angīnām un aukstuma pumpām. Izdīvotāji paliek sugas turpināšanai un vaislošanas process var sākties.

•  Uprēšana. Ja svētki, tad svētki un neaizmirsīsim mūsu mazos brāļus, viņi arī piedalās. Respektīvi viņi tek ēsti. Bet pirms tam ir rotaļas, nokauj, nožmiedz, nosit, nodur utt. stilā. Tam visam ir jāizskatās pēc iespējas ceremoniālāk ar šamaņiem, dziedāšanu, visādu daiktu kratīšanu un pēc iespējas vairāk asinīm. Bēdīgais liktenis piemeklē jebkuru lopiņu, kas pagadās pa rokai aptrakušajai tautai. Bet visbiežāk tiek izvēlēti mazie un vājākie radījumi. Šad tad lielos lopus, kā govis, vēršus, zirgus un citus dinozaurus uzņemas kaut jau iepriekš minētais vaislotājs, tas kurš ir izturējis ledaino peldi. Pirms šī varoņdarba vienmēr tiek vienmēr iedzerts, lai mazāka vainas sajūta. Šeit priekš bērniem ir arī spēles, kā piemēram, skrienies ar aizkauto cūku, noķer bezgalvaino gaili, sities ar buļa pautiem. Mēdz gadīties arī kāzusi. Proti, pārmērīga alkohola lietošanas rezultātā tiek nokauts, kāds no ķekatniekiem, kas ir pārģērbies par kaut kādu mūdzi

 Ar to patlaban pietiks. Svinēsim svētkus civilizēti - pie datora... vai kur citur, tik ne tā kā ir minēts aprakstā.