sestdiena, 2011. gada 31. decembris
svētdiena, 2011. gada 30. oktobris
Kur likties?
Pēdējā laikā ir radies jautājuns. Vai atraitnēm te ir jābūt? Vai visi pārējie var ar viņām sadzīvot? Vai kādam ir jāmeklē jauna māja? No likumiskā aspekta māja pieder atraitnēm, ir pat izkārtne, kas to apliecina. Pat laban viņas ir piecas un septiņas vēl ceļā. Viņas savā starpā dzīvo ļoti draudzīgi, bet ir nesaskaņas un uzskatu atšķirības ar pārējiem mājniekiem. Atraitņu kundzība ņem virsroku šajā namā, kas jau sākotnēji bija tikai eksperiments, Nīčiska un Šopenhaueriska pašdisciplīna. Bet telpas ir daudz, tādēļ tur patvērumu meklē, komiķi,satīriķi, romantiņi, zinību meklētāji utt. Tāpēc namīpašnieks - autors ir neizpratnē, vai atraitnes padzīt, vai pārējiem atrast jaunas mājas? Bet pagaidām lai padzīvo visi kopā, pat ja ir domstarpības/pretrunas starp īrniekiem.
otrdiena, 2011. gada 4. oktobris
Widow 5
Negribi ciest, atsakies no mīlestības.
Taču tas nozīmēja to pašu, ko acu izraušana no pieres, lai neredzētu dzīves ēnas puses.
Brida, Paulu Koelju
Zāles, svētība, prāta skaidrība - vientulība. Mīlēt, tas ir ciest, staigāt pa pasauli ar uzplēstu brūci, kuru ir bail iztīrīt no šķembām, jo bail no sāpēm. Bet jo ilgāk šķembas mīt brūcē, jo lielāka iespēja dabūt infekciju, kas izplatīsies pa visu organismu. Un ir arī tie, kas nāks un bakstīs tavas rētas, stāstīs kā būtu labāk rīkoties. Tu viens tik zini, kas tev labāks, kā ārstēt sevi. Mīlestīiba ir tavas brūces, vātis un skrambas. Mīlot tu redzi to skaisto, dieviščo un arī to, kas to visu apdraud, ienīst, var tevi sāpināt. Amputē locekli, izgriez brūci, dezinficē to, tad tu sastapsi vientulību, brīvības absolūto izpausmi. Bez ievainojumiem un vājajām vietām tu esi stiprs. Mīlestība ir mirusi un jauna atraitne ir dzimusi.
trešdiena, 2011. gada 24. augusts
Widow 4.
Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var ja nav savējās. (Imants Ziedonis)
Man ir taisnība, es zinu vislabāk, tu nezini neko, tev nav taisnība. Ko jūs sakāt par to? Vai man nav taisnība? Kas? Jums ir taisnība? Nē, tā nevar būt! Un tu saki, ka tev arī ir taisnība?
Kā tas var būt, ka katram ir sava taisnība, ja tā pēc būtības ir universāla patiesība, tātād viena. Bet Tev, man un viņiem arī ir taisnība un katra savādāka - citos vārdos, dažādās krāsās un smaržās, skaļākas un klusāksa, grandiozas un niecīgas ...
Taisnības nav! Tā ir mirusi un ir dzimusi jauna atraitne - taisnība.
svētdiena, 2011. gada 24. aprīlis
Pūpols
Šodien Lieldienas. Man darba diens, kā ierasts svētkos. Diena kā diena, ierastā rutīna ar sejām un vārdiem ko aizmirstu, pa retu reizi ar kādu frīku izdaiļota. Par svētkiem tik atgādina kāds šķidrs priecīgu Lieldienu novēlējums. Vakara pirmā puse pie senčiem Imantā. Cerības uz lielo olu izēšanos pagaisa, jo norijot vienu pautiņu vairāk ar negribējās. Šogad ar iztiku bez visādiem olu dauzīšanas rituāliem - tā bija parasta maltīte ar olgalvīša sašķaidīšanu pret galda virsmu.
Mājup ceļā, jau Āgenskalnā, no mugurpuses mani kāds uzrunā slāvu valodā, padsan, padsan, podaždi. Nodomāju ka kārtējais cigarešu diedelnieks un noignorēju visai nezolīdo uzrunas veidu. Bet jūtu ka šis man seko un atkal tādā pašā garā uzrunā. Pagriežos lai novērtētu situāciju - vai ir jāmūk, vai tikšu galā viens- nāk man pretī tāds nošļucis vecis ar jau sarkanu nodegušu ādu un netīriem matiem, bet bomzis nav, drīzāk kāds vietējais Āģīša iemītnieks. Sāku jau grāpstīties pēc smēķa, ja jau apstājos tad ir jādod/jācienā. Tomēr es dziļi maldījos, šis nevēlējās nekāda veida tabakas izstrādājumus. Noskaidrojis ka es esmu latvietis, vīrelis sāka runāt latviski (izrādās viņš ar bija latvietis), saprotams ka Rīgā visi tiek uzrunāti krieviski, jo vis ticamākā atbilde būs tādā pašā mēlē. Rūpīgāk paskatoties un uzklausot šo cilvēku konstatēju ka viņš ir cietis. Starp matiem var redzēt pārsistu galvu un asins strautiņu. Palūdza man izsaukt ātros. dotajā brīdī galvā veidojās bilde par to kā cilvēks ir piekauts un apzagts. Cietušajam bija arī slikti ar sirdi, ko šīs demonstrēja pagrābjot manu roku un piespiežot pie savām krūtīm. Kamēr saucu ātros, traumētais sāka izplūst pateicības darbībās, kuru starpā arī bija manas rokas bučošana. Par šādu rīcību biju diezgan nepatīkami pārsteigts. Nekad neesmu gribējis lai kaut kāds sagrabējis, apdauzīts vecis uz ielas man bučotu roku. Nekavējoties to atrāvu no šamējā purna un teicu lai tā nedara. Diezgan haotiski runāju ar ārstiem, jo traumētais nemitīgi gribēja pateikties. Vecis novilka arī bikses lai parādītu apdauzītās kājas. Kā starpnieks pa telefonu ar ārstiem noskaidroju, ka virietim ir 39 gadi, vārds Ilmārs un, lai arī cik ironiski tas neskanētu, uzvārds Pūpols. Tur pat blakus bija arī viņa māja. Atvērām vārtus, lai ātrie varētu iebraukt. Kamēr gaidījām ātros šīs vēlreiz metās man pateikties un bučot rokas. Sūdzējās par sirdi un kā izrādās bija iedzēris un izkāvies ar draugu, kurš sēdēja mājā. Apdauzītais iedzērājs un infarkta ķertais iegāja mājā gatavot savus dokumentus, tikmēr es sagaidīju ārstus, lai parādītu kur jāiet un ātri notinos, lai šis man vairs nepsākās. Gribēja kā man atlīdzināt, prasija numuru. Teicu ka ar paldies pietiks.
It kā labs darbs, bet kaut kā jūtos sliktāk. Esmu pārkāpis savus principus, lai dzērāji un bomži mirst, padibenēm nepalīdzēt. Vainīgs bij pirmais iespaids par notikušo situāciju. Varēju arī neapgriezties un neusākt kontaktu. Gan jau kāds cits būtu viņam palīdzējis.
P.S. Rokas gan vairāksas reizes nobersu ar ziepēm un spirtu.
P.P.S. Starp citu, pa ceļam, pie notikuma vietas, misenē iemetu izsmēķi. Man šķiet tā misene tagad deg.
svētdiena, 2011. gada 20. marts
Widow 3
Tad, kad tika atvērta Pandoras lāde un nelaimes, ko Zevs tur bija iespundējis, izbēga cilvēku pasaulē, tajā joprojām palika viens nepamanīts galējais ļaunums – cerība. Taču mēs esam aizmirsuši to, ka Zevs vēlējās cilvēkiem likt mocīties pēc iespējas ilgāk. Cerība ir ļaunākais ļaunums, jo tā paildzina ciešanas. (F.Nīče)
Es cerēju būt laimīgs, bet mani sastapa nelimes. Es cerēju uz mīlestību, bet mani nemīlēja. Es cerēju uz veiksmi... man nekas neizdevās. Es atmetu cerības un visas likstas kļuva blāvas, dažas pat izgaisa. Vairs uz neko neceru. Un dzima jauna atraitne, Cerība.
sestdiena, 2011. gada 19. marts
Man ir labi
otrdiena, 2011. gada 8. marts
Back up'i
svētdiena, 2011. gada 6. marts
Mēs esam svarīgi
ceturtdiena, 2011. gada 3. marts
Manas papīra lidmašīnas
svētdiena, 2011. gada 6. februāris
7.februāris
sestdiena, 2011. gada 5. februāris
6.februāris
piektdiena, 2011. gada 4. februāris
5. februāris
5.februārī, 2008.gadā miris, vārdu netūlkošu, Maharishi Mahesh Yogi -transcendentālās meditācijas tehnikas izstrādātājs. Par vienu gaišu cilvēku, kam sekot mazāk. Kaut ko laikam pareizi šis hindu vīriņši ir darījis, ja jau nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam... Bet varbūt arī nē jo apaļus 100 nesasniedza.
Pakistānā 5. februārī norisinās Kašmiras diena. Jau kopš 1990.gada, kā protests pret Indijas kontroli pār Kašmiras reģionu. Visticamākais šajā dienā visādīgi tiek ķengāta Indija.
piektdiena, 2011. gada 28. janvāris
Ziemaktivitātes
svētdiena, 2011. gada 16. janvāris
Lupatlasis lupatlasim
Lielai daļai Latvijas iedīvotāju (manuprāt) ir bījusi šāda situācija viņu ģimenēs un es ticu ka tā ir arī šodien. Respektīvi, nabadzība un drēbes ilglietošana. Ņemšu par piemēru savu bērnību no perioda, kad pats sev mācēju aiztaisīt bikšu priekšu. Mēs nebijām paši nabadzīgāki, jo vienmēr var atrast kādu vēl nabadzīgāku, tā ka gluži celefāna maisā ar striķi ap vidu mana ģimene nestaigāja un nebija situācijas, kad tas kuram ir bikses kājās, tas iet uz darbu/skolu. Bijām divi dēli ģimenē, es vecākais un kādu drēbes gabalu varēja atļauties reizi vai divas gadā. Liela daļa mūsu drēbju bija jau lietotas, bet ne svešas. Mums bija brālēns, vecāks par mums un loģiski ka arī garāks. Nostādot mūs rindā, kā matrjoškas pēc augumiem, tā arī tika veikata drēbjuvalkāšana, no augšas uz leju. Es dabūju brālēna nēsātās lupatiņas un jaunākais brālis manis valkātās štātes. Nedaudz žēl brāli, ka viņam tika pats beidzamais, atlikums, tik pat labi viņam varēja iedot gurnautu. Vienu gan nepateikšu, nezinu no kurienes nāca drēbes priekš brālēna, šim bija vecākā māsa. Ne reizi brālēnu neesmu redzējis kleitā.
Ar laiku situācija valstī mainījās, nabadzība vairs nebija tik liela, mēs paši ar mainījāmies, kļuvām garāki, resnāki vai varbūt īsāki un tievāki. Katram bija sava drēbe, kuru neviens cits nebija valkājis, varbūt tikai pielaikojis veikalā. Bet 90 gadu stiliņš - trulības augstākā pakāpe.