Vēl viena lieta ko apņēmos...

Kur likties?

Pēdējā laikā ir radies jautājuns. Vai atraitnēm te ir jābūt? Vai visi pārējie var ar viņām sadzīvot? Vai kādam ir jāmeklē jauna māja? No likumiskā aspekta māja pieder atraitnēm, ir pat izkārtne, kas to apliecina. Pat laban viņas ir piecas un septiņas vēl ceļā. Viņas savā starpā dzīvo ļoti draudzīgi, bet ir nesaskaņas un uzskatu atšķirības ar pārējiem mājniekiem. Atraitņu kundzība ņem virsroku šajā namā, kas jau sākotnēji bija tikai eksperiments, Nīčiska un Šopenhaueriska pašdisciplīna. Bet telpas ir daudz, tādēļ tur patvērumu meklē, komiķi,satīriķi, romantiņi, zinību meklētāji utt. Tāpēc namīpašnieks - autors ir neizpratnē, vai atraitnes padzīt, vai pārējiem atrast jaunas mājas? Bet pagaidām lai padzīvo visi kopā, pat ja ir domstarpības/pretrunas starp īrniekiem.

Widow 5

Negribi ciest, atsakies no mīlestības.
Taču tas nozīmēja to pašu, ko acu izraušana no pieres, lai neredzētu dzīves ēnas puses.

Brida, Paulu Koelju

 

 

Zāles, svētība, prāta skaidrība - vientulība. Mīlēt, tas ir ciest, staigāt pa pasauli ar uzplēstu brūci, kuru ir bail iztīrīt no šķembām, jo bail no sāpēm. Bet jo ilgāk šķembas mīt brūcē, jo lielāka iespēja dabūt infekciju, kas izplatīsies pa visu organismu. Un ir arī tie, kas nāks un bakstīs tavas rētas, stāstīs kā būtu labāk rīkoties. Tu viens tik zini, kas tev labāks, kā ārstēt sevi. Mīlestīiba ir tavas brūces, vātis un skrambas. Mīlot tu redzi to skaisto, dieviščo un arī to, kas to visu apdraud, ienīst, var tevi sāpināt. Amputē locekli, izgriez brūci, dezinficē to, tad tu sastapsi vientulību, brīvības absolūto izpausmi. Bez ievainojumiem un vājajām vietām tu esi stiprs. Mīlestība ir mirusi un jauna atraitne ir dzimusi.

Widow 4.

Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var ja nav savējās. (Imants Ziedonis)

 

Man ir taisnība, es zinu vislabāk, tu nezini neko, tev nav taisnība. Ko jūs sakāt par to? Vai man nav taisnība? Kas? Jums ir taisnība? Nē, tā nevar būt! Un tu saki, ka tev arī ir taisnība?

Kā tas var būt, ka katram ir sava taisnība, ja tā pēc būtības ir universāla patiesība, tātād viena. Bet Tev, man un viņiem arī ir taisnība un katra savādāka - citos vārdos, dažādās krāsās un smaržās, skaļākas un klusāksa, grandiozas un niecīgas ...

Taisnības nav! Tā ir mirusi un ir dzimusi jauna atraitne - taisnība.

Pūpols

Šodien Lieldienas. Man darba diens, kā ierasts svētkos. Diena kā diena, ierastā rutīna ar sejām un vārdiem ko aizmirstu, pa retu reizi ar kādu frīku izdaiļota. Par svētkiem tik atgādina kāds šķidrs priecīgu Lieldienu novēlējums. Vakara pirmā puse pie senčiem Imantā. Cerības uz lielo olu izēšanos pagaisa, jo norijot vienu pautiņu vairāk ar negribējās. Šogad ar iztiku bez visādiem olu dauzīšanas rituāliem - tā bija parasta maltīte ar olgalvīša sašķaidīšanu pret galda virsmu.

Mājup ceļā, jau Āgenskalnā, no mugurpuses mani kāds uzrunā slāvu valodā, padsan, padsan, podaždi. Nodomāju ka kārtējais cigarešu diedelnieks un noignorēju visai nezolīdo uzrunas veidu. Bet jūtu ka šis man seko un atkal tādā pašā garā uzrunā. Pagriežos lai novērtētu situāciju - vai ir jāmūk, vai tikšu galā viens- nāk man pretī tāds nošļucis vecis ar jau sarkanu nodegušu ādu un netīriem matiem, bet bomzis nav, drīzāk kāds vietējais Āģīša iemītnieks. Sāku jau grāpstīties pēc smēķa, ja jau apstājos tad ir jādod/jācienā. Tomēr es dziļi maldījos, šis nevēlējās nekāda veida tabakas izstrādājumus. Noskaidrojis ka es esmu latvietis, vīrelis sāka runāt latviski (izrādās viņš ar bija latvietis), saprotams ka Rīgā visi tiek uzrunāti krieviski, jo vis ticamākā atbilde būs tādā pašā mēlē. Rūpīgāk paskatoties un uzklausot šo cilvēku konstatēju ka viņš ir cietis. Starp matiem var redzēt pārsistu galvu un asins strautiņu. Palūdza man izsaukt ātros. dotajā brīdī galvā veidojās bilde par to kā cilvēks ir piekauts un apzagts. Cietušajam bija arī slikti ar sirdi, ko šīs demonstrēja pagrābjot manu roku un piespiežot pie savām krūtīm. Kamēr saucu ātros, traumētais sāka izplūst pateicības darbībās, kuru starpā arī bija manas rokas bučošana. Par šādu rīcību biju diezgan nepatīkami pārsteigts. Nekad neesmu gribējis lai kaut kāds sagrabējis, apdauzīts vecis uz ielas man bučotu roku. Nekavējoties to atrāvu no šamējā purna un teicu lai tā nedara. Diezgan haotiski runāju ar ārstiem, jo traumētais nemitīgi gribēja pateikties. Vecis novilka arī bikses lai parādītu apdauzītās kājas. Kā starpnieks pa telefonu ar ārstiem noskaidroju, ka virietim ir 39 gadi, vārds Ilmārs un, lai arī cik ironiski tas neskanētu, uzvārds Pūpols. Tur pat blakus bija arī viņa māja. Atvērām vārtus, lai ātrie varētu iebraukt. Kamēr gaidījām ātros šīs vēlreiz metās man pateikties un bučot rokas. Sūdzējās par sirdi un kā izrādās bija iedzēris un izkāvies ar draugu, kurš sēdēja mājā. Apdauzītais iedzērājs un infarkta ķertais iegāja mājā gatavot savus dokumentus, tikmēr es sagaidīju ārstus, lai parādītu kur jāiet un ātri notinos, lai šis man vairs nepsākās. Gribēja kā man atlīdzināt, prasija numuru. Teicu ka ar paldies pietiks.

It kā labs darbs, bet kaut kā jūtos sliktāk. Esmu pārkāpis savus principus, lai dzērāji un bomži mirst, padibenēm nepalīdzēt. Vainīgs bij pirmais iespaids par notikušo situāciju. Varēju arī neapgriezties un neusākt kontaktu. Gan jau kāds cits būtu viņam palīdzējis.

P.S. Rokas gan vairāksas reizes nobersu ar ziepēm un spirtu.

P.P.S. Starp citu, pa ceļam, pie notikuma vietas, misenē iemetu izsmēķi. Man šķiet tā misene tagad deg.

Widow 3

Tad, kad tika atvērta Pandoras lāde un nelaimes, ko Zevs tur bija iespundējis, izbēga cilvēku pasaulē, tajā joprojām palika viens nepamanīts galējais ļaunums – cerība. Taču mēs esam aizmirsuši to, ka Zevs vēlējās cilvēkiem likt mocīties pēc iespējas ilgāk. Cerība ir ļaunākais ļaunums, jo tā paildzina ciešanas. (F.Nīče)

Es cerēju būt laimīgs, bet mani sastapa nelimes. Es cerēju uz mīlestību, bet mani nemīlēja. Es cerēju uz veiksmi... man nekas neizdevās. Es atmetu cerības un visas likstas kļuva blāvas, dažas pat izgaisa. Vairs uz neko neceru. Un dzima jauna atraitne, Cerība.

Man ir labi

Vakar pa TV skatījos kaut kādu pārraidi LTV1 par stādīsānu un sēšanu, kur laikapstākļu ikgadējais pareģis, pensionārs "kā viņu tur sauca" teica ka pavasaris klāt, sniega nebūs un droši tik metamies pliki. Kāda neraža! Sasodīts un deviņ veli! No rīta snieg, kā Dieviņ tēva blaugznas. Vis ir slapjš un ir auksti, jo tā sniega parodijā ātri vien izkusa. Drūma diena ar, pilnīgi gribējās depresijā krist - saules nav. Bet omu uzlaboja autobusā sēdošie zaķi, kurus kontrole meta ārā. viena zaķene ilgi taisnojās, ka neuzspēja, jo pa telefonu runāja ar mammu. Baigais attaisnojums, es redz urbināju degunu un nevarēju nopirkt biļeti.

Tā ap vakarpusi oma atkal bij laba. Kā arī biju par kādu gramu vieglāks kļuvis un vēl jo projām tāds esmu, respektīvi man izlūza zobs, alias izveidojās lūka zobu rindā priekš ventelācijas. Nav ko bēdāties, jo man vēl palika daudz zobu, nav žēl padalīties.

Un teikšu to pašu, ko dzīvokļa saimniecei: "Man iet labi". Vai tad nav jauki dzirdēt ka kādam iet labi, kad visapkārt visi sūdzās. Man nav zoba, bet man ir labi.