Untitled

Iekrist kupenā mēs varam

Skatienus krustot debesīs

Ķert sniegpārslas degungalā

Baltumā zīmēt eņģeļu duetu

Paslīdēt uz gluda ledus

Kopā smieties un teikt ''Au!"

Nesūdzēties par neko

Baltiem būt

Untitled

Es esmu upe un plūstu kur zeme mīksta
Šķelšos pret klintīm un akmeņiem, lai atkal satiktos ar sevi
Kā upe augšās un lejās es būšu straujš un nevaldāms
Līdzenumos lēns un mierīgs
Mani krasti applūdīs radot iznīcību,haosu un nelaimes
Vai auglību, kārtību un laimi
Es atkārtošos, ieplūstot jūrās un kalnos sākšu savu tecējumu
Un tā jo projām, un tā jo projām... līdz izžūšu sauss

Untitled

Smilšu pulkstens, mēs iztekam tā...
Tik pagrozi to, lai smilts plūst
Laiks nebeidzas ar mums
Mēs beidzamies laikā
Par smiltīm būt,
Jaunam kokam kur augt,
Kur laikam auklēt mūs...

Untitled

Puteklīties Tu vien esi
Plašajā gružu visumā,
Bet skaists un mīļš
Jo Tu esi mans

Starp to un šo, sildi
Manu atdzisušo sirdi
Sīkums, kas izplešas
Un rada pasauli

Katram savs puteklītis
Paslēpts un paredzēts
Atrast var visi,
Bet neaizslauki prom

Zelta skaida tajā...

Akmens, jumti un dievi.

Motīvs sens un klišejisks...

Starp debesīm un zemi, cik augstu vien var, uz pilsētu jumtiem, līdzās akmens lauvām, dieviem, sfinksām un Jupiteram.

Atvadas negribētas, bet nevajadzīgas. Mīlestība ārpus saprāta robežām. Vienam cilvēkam par lielu. Tik labi tas ir, kā sapnis nebeidzams, opijs dvēselei, sirdij un prātam. Viņi nevar būt kopā, lai arī viss runā par šīs savienības dievišķumu.

Cilvēkam ir ar kādreiz jānokāpj no kalna un jāsaņem pēriens par novārtā atstāto zemes dzīvi. Spēlēt dievus mēs drīkstam tikai ne ilgi.

Skūpstu nedod, lai enkurs nepaliek iegremdēts. Viegls glāsts un viņš dodas prom. Viņu sauc Orfejs.

Jumti un tēli ir palikuši. Skaisti un skumīgi ir te. Vairs nav kā bijis. Atmiņas par dievišķo, par spēku un mieru. Viņa mīlestība par lielu, tā visaptveroša bija. To viņa zināja, zināja ka sapnis neatgriezīsies. Tas dievcilvēks un miers, un spēks ir atdevis sevi pasaulei, jo paturēt būtu savtīgi.

Viņa kļūst par akmeni, verās tālēs, brīžiem gaidot to kas nenāks. Cerība ir pēdējais kas ļauj reibt un tā mirst reizē ar cilvēku. Viņu sauca Junona.

"Tev ir jābūt laimīgai" - viņš palaida vējā. Un iestājās miers.

Stikla pilis

Cilvēciņš ir skumjš radījums. Mūžīgos laimes meklējumos, sapinies pagātnes vīnstīgās un atdūries pret tagatnes žogu. 

Bērnībā it kā viss bija. Ģimene kas sargāja, pabaroja un apģērba. Skolas gadi, kā nu kuram, jaunība ar savām sāpēm un priekiem. Tas viss izdzīvots, bet nekad nav bijis labi, vienmēr kas trūkst; vēlme sasniegt ko labāku, būt laimīgam neskatoties uz to kas bija un ir dots. Cilvēciņš ir konstanti nelaimīgs ar smaidpilna uzplaiksnījuma brīžiem. 

Šie laimes, pilnības meklējumi mēdz nogurdināt, radot vēlmi mest visu pie miera un doties pie dieviem, aizmigt un necelties. Tomēr ir kaut kāds spēks kas vairums gadījumos liek nepadoties. Liktenis? Varbūt. tad kāpēc tam jābūt tik nežēlīgam un jāliek cilvēciņam ciest. Viņš domā par pagātni, lai arī nevajadzētu, par to kā varēja būt labāk un nožēlas saknes sazņaudz viņa sirdi virs kuras aug drausmīgs cerību koks. Cilvēciņš cer un sapņo. viņš būvē savas stikla pilis, bet apkārt tiek mesti akmeņi un šķaida stikla cerību torņus. Pats ar vainīgs, jo kājas samudžinātas pagātnē, kur ir slikta pieredzes nasta, kas ķēdēs vēlkas līdzi un rada šaubās, liekot lempīgi iegāzties stiklotajās vitrīnās. Un kas tagad ir šī burvīgā pils? Nekas vairāk kā sadauzītu stikla lausku kaudze gruvešos, zaudējuma un sāpju asaru slānī iestidzis, kādreizējās celtnes, karkas, kas kā skelets uz iesma ļauj aukstam vējam balināt kaulus. Cilvēciņš nenoliedzami ir skumjš radījums, kam jābeidz celt stikla pilis un jāmetas upē, lai nes to straume, lai liktenis var ļauni smieties un vadīt viņa miesu un prātu kur labpatīkas šim.

Beidz vārtīties, jeb sāc/turpini dzīvot !!!

See the full gallery on Posterous

Dzīve ir grūta un pārbaudījumiem pilna. Un tas kas apgalvo ka viņa dzīve ir viegla melo, vai arī necenšas to dzīvot. Skan kā no pasaules grāmatām un autoriem aizgūti vārdi. 

Mēs cenšamies padarīt visu labāku un vieglāku, meklējam starp mākoņiem saules stariņu, kas sildīs vaigu. Bet ilgi tā tas nav, jo mākoņi savelkās un citur atkal atsedz zilo debesi, kur naktīs mūs vēro neskaitāmas zvaigznes, kā visu redzošas acis, kā bagātības ko nevaram aizsniegt. Tāpēc uz zemes pārvaram šķēršļus, jūtamies nožēlojami, vientuļi, izmisuši... nelaimīgi, līdz sasniedzam to vietu, kur atkal varam gozēties saulītē. Mēs atceramies tās labās sajūtas, kad bijām apspīdēti, kad zvaigznes mums vēlēja to labāko, jo tie ir īsi brīži uz ko tiecamies. 

Mēs vārtamies dubļos, asinīs un mēslos. Mūs sit, spārda un pazemo. Tik un tā ceļamies, kā labā filmā par boksu, lai nospiestu ienaidnieku ceļos un izkliegtu uzvaras saucienu. Nelieši, ienaidnieki ir visur, bieži vien tie esam mēs paši, kas nodarām sev pāri. Visā to ļaundaru barā ir arī draugi un mīļie, kas parāda ceļu, izved caur brikšņiem un parāda, kur ir saules stars. Kad labās dvēseles nav blakus, esam tikai mēs un mūsu cīņa. Tāpēc iepļaukā sevi kā iereibušu vīru, kas ir aizmirsis sevi pudelē, sabar sevi, kā niķīgu bērnu, kurš vēl nezin lietu vērtību, sapurini sevi un piecel kājās. Sakarto bikšu priekšu, aizpogā kreklu, uzau apavus un dodies pretī laimes mirklim. Šo mirkļu dēļ mēs dzīvojam, atrodam mīlestību, ne tikai pret otru, bet arī sevi. Atkal jācitē gudri vārdi: "Mēs piedimstam vienu un mirstam vieni". 

Katram ir ejams savs ceļš. Un jā, arī vientuļnieks iet savu ceļu. Galvenais ir atrast veidu kā sasniegt visaptverošu mīlestību, spēt dalīties ar to un nepadoties. Nepalikt dubļos un neteikt ka tev tur ir labi, tad tevis vairs nav. 

Mēs nekad nebūsim laimīgi, bet mēs varam tvert laimes mirkļus. Citādi nav jēgas un samazgu bedre ir neizmērojami plaša. Tur savā aizmirstībā varam vāļāties cik gribam un būt miruši, neiepazinuši sauli, zvaigznes, debesis. Nepiedzīvojuši dzīvi ar tās ērkšķiem. 

Dzīvojiet tā lai varētu teikt - Es esmu!