Mūzas atnākšana, tik dažāda tā ir. Viens gadījums - laba grāmata, vīns, siers un maize. Tu esi negaidīta, bet vienmēr laipni pieņemta. Uzrodies kad esi aizmirsta un klauvē pie durvīm, pat tad kad saimnieks nav mājās. Uz ielas, darbā, ballē un miegā. Kad spalva un tinte nav pa rokai. Nedusmojies par to, jo tā pat kad es tevi gaidu, esmu gatavs tevi uzklausīt un saņemt tavus glāstus. Un tevi slavēt gribu, jo glābiņš esi man, mierinājums un patvērums no pasaules skarbas. Tas nav vīna skurbums, bet cieņa un pateicība. Tu viena no māsām, dieviete, mīļa un tīkama. Paldies.
Ak Burleska, jaunākā no māsām. Tu ar nāc, kad gribi un vienīgais ko prasi ir smiekli. Rotaļīga glābēja, žēlsirdības māte. Pat ar dzeloņdrāti mācēsi noglāstīt, ar skarbu vārdu mierināt un ar ļaunu joku uzmundrināt. Tu reibini in izved no rāmjiem. Vājprāts ir tava pasaule, kur katrs slinieks garā ir ģēnijs. Sarkasms, cinisms, assprātība, bērnišķīgums un humors, ar to mēs spēlējamies, tās mūsu mantiņas. Dejo un flirtē, dieviete jautrā. Paldies. Vecākā māsa, Fortūna. Tu skarbākā no visām. Sāpināt mēdz mani, jo tavs taisnīgums ne vienmēr sakrīt ar manējo. Mēs strīdamies, tad salabstam. Dāvanas dod pēc saviem ieskatiem, bet nekad nesaki ko vēlies saņemt pretī. Atalgo un sodi - tiesnese un draudzene, cienīta dieviete. Tīksminies par dvēseli ko uzskati par savu īpašumu, šausti to. Nesaprotama man, bet tik ļoti vajadzīga. Nekad nepamet, bet nostājies ēnā un uzrauga, ļauj pašam saskatīt neredzamo. Paldies.Twelve American Widows
ceturtdiena, 2012. gada 6. decembris
pirmdiena, 2012. gada 3. decembris
Ielīst skapī
Ielīst skapī, tā pietrūkst. Paslēpties no pasaules, justies droši un ērti. It kā bērnības spēle, bet tik un tā rodas vēlme tur atgriesties uz īsu brīdi. Dzirdēt kā pakaramie nožvadz, siksnas un jostas noklaudz pret durvīm, drēbju kārtas kas glāsta seju, plastmasas maišeļi, tajos iegulstot, gurkst. Ieriktēties ērti starp kamoliem, zābakiem, kas gaida savu sezonu, saost kurpju smēra smaržu, kažoka smacinošo pūkainību, samīcīt kādu kartona kasti. Tuntuļoties pilnīgā tumsā, līdz iegūsti ērtāko pozu. Un tā tur sēdēt, priecāties par sevi, savu midzeni. Iztēloties jaunas pasaules, nestāstītus stāstus, fantastiskas radības. Būt par mazu dievu skapī, kur laiks apstājas un nav nevienas rūpes. Pilnīgs miers. Ir jāapciemo skapis... vismaz uz pāris minūtēm.
sestdiena, 2012. gada 3. novembris
Untitled
Maska tiek valkāta
Aktieris vien ir
Nav sava es
Teātris, lielā skatuve
Iedomātas prožektoru gaismas
Izrādes nebeidzamos cēlienos
Bez apstājas un mūžīgi
Viss jau ir bijis un notiks atkal
Scenārijs tas pats
Varoņi, ļaundari un fons
Asaras, smiekli, bēdas, prieks...
Katram sava lloma iedalīta
Izspēlēts tiek viss
Traģikomiski vai ne?
trešdiena, 2012. gada 31. oktobris
Melns
Čuksti tumsā, ēnās neskaidrās
Lūgsnas naksnīgās debesīs
Zvaigznēm, mēnesim, miglai
Aiz horizonta melna, kur viss zūd
Atbildes gaidītas, piepildījums, cerības
Ko tas dod, ja zini ka neviens neatbildēs?
Gaisma nebūs, saule nesildīs
Ir vēls...
Rituāls nebeidzams, bet vajadzīgs
Maldi un vilšanās
Ko mēs gribam?
Kliedziens melnā bezgalībā
Tā tas notiek un tā tas notiks
Melns kļūst balts
Balts kļūst melns
Līdzsvars nebeidzams
Mēs esma nosvērti un atdzīti par derīgiem
Untitled
sestdiena, 2012. gada 27. oktobris
Untitled
Es esmu upe un plūstu kur zeme mīksta
Šķelšos pret klintīm un akmeņiem, lai atkal satiktos ar sevi
Kā upe augšās un lejās es būšu straujš un nevaldāms
Līdzenumos lēns un mierīgs
Mani krasti applūdīs radot iznīcību,haosu un nelaimes
Vai auglību, kārtību un laimi
Es atkārtošos, ieplūstot jūrās un kalnos sākšu savu tecējumu
Un tā jo projām, un tā jo projām... līdz izžūšu sauss
Untitled
Smilšu pulkstens, mēs iztekam tā...
Tik pagrozi to, lai smilts plūst
Laiks nebeidzas ar mums
Mēs beidzamies laikā
Par smiltīm būt,
Jaunam kokam kur augt,
Kur laikam auklēt mūs...