Beidz vārtīties, jeb sāc/turpini dzīvot !!!

See the full gallery on Posterous

Dzīve ir grūta un pārbaudījumiem pilna. Un tas kas apgalvo ka viņa dzīve ir viegla melo, vai arī necenšas to dzīvot. Skan kā no pasaules grāmatām un autoriem aizgūti vārdi. 

Mēs cenšamies padarīt visu labāku un vieglāku, meklējam starp mākoņiem saules stariņu, kas sildīs vaigu. Bet ilgi tā tas nav, jo mākoņi savelkās un citur atkal atsedz zilo debesi, kur naktīs mūs vēro neskaitāmas zvaigznes, kā visu redzošas acis, kā bagātības ko nevaram aizsniegt. Tāpēc uz zemes pārvaram šķēršļus, jūtamies nožēlojami, vientuļi, izmisuši... nelaimīgi, līdz sasniedzam to vietu, kur atkal varam gozēties saulītē. Mēs atceramies tās labās sajūtas, kad bijām apspīdēti, kad zvaigznes mums vēlēja to labāko, jo tie ir īsi brīži uz ko tiecamies. 

Mēs vārtamies dubļos, asinīs un mēslos. Mūs sit, spārda un pazemo. Tik un tā ceļamies, kā labā filmā par boksu, lai nospiestu ienaidnieku ceļos un izkliegtu uzvaras saucienu. Nelieši, ienaidnieki ir visur, bieži vien tie esam mēs paši, kas nodarām sev pāri. Visā to ļaundaru barā ir arī draugi un mīļie, kas parāda ceļu, izved caur brikšņiem un parāda, kur ir saules stars. Kad labās dvēseles nav blakus, esam tikai mēs un mūsu cīņa. Tāpēc iepļaukā sevi kā iereibušu vīru, kas ir aizmirsis sevi pudelē, sabar sevi, kā niķīgu bērnu, kurš vēl nezin lietu vērtību, sapurini sevi un piecel kājās. Sakarto bikšu priekšu, aizpogā kreklu, uzau apavus un dodies pretī laimes mirklim. Šo mirkļu dēļ mēs dzīvojam, atrodam mīlestību, ne tikai pret otru, bet arī sevi. Atkal jācitē gudri vārdi: "Mēs piedimstam vienu un mirstam vieni". 

Katram ir ejams savs ceļš. Un jā, arī vientuļnieks iet savu ceļu. Galvenais ir atrast veidu kā sasniegt visaptverošu mīlestību, spēt dalīties ar to un nepadoties. Nepalikt dubļos un neteikt ka tev tur ir labi, tad tevis vairs nav. 

Mēs nekad nebūsim laimīgi, bet mēs varam tvert laimes mirkļus. Citādi nav jēgas un samazgu bedre ir neizmērojami plaša. Tur savā aizmirstībā varam vāļāties cik gribam un būt miruši, neiepazinuši sauli, zvaigznes, debesis. Nepiedzīvojuši dzīvi ar tās ērkšķiem. 

Dzīvojiet tā lai varētu teikt - Es esmu!

Pieci gadi manis

Kas es esmu? Kur es esmu? Ko es daru? Tādi eksistenciāli jautājumi blandās pa galvu. Ir pagājuši nedaudz vairāk kā pieci gadi, kopš ir pabeigta vidusskola un esmu izmests no skolnieciņa rutīnas, plašajā pasaulē, kur lēmumi jāpieņem man.

Uz šo piecgadi skatos, kā uz labāko dzīves posmu kāds ir bijis. Laimīgs, būtu vārds kas to raksturo. Protams ir bijuši daudz nepatīkamu momentu, izmisuma brīži, drūmums, vēlme visam darīt galu. Bet veinmēr ir atradies spēks, kas ļauj turpināt, neaizmirstami mirkļi un galveno kārt cilvēki ko esmu sastapis.

Akadēmiskā ziņā neesmu neko sasniedzis. Vairāk gan sevis meklēšana, kur beidzot ar laikam būšu atradis meklēto. Nauda gan nedaudz patērēta šim piedzīvojumam. Galvenais ieguvums atkal ir cilvēki.

Darbs ir mans lielākais sasniegums. Daru to kas man patīk. Burvīgā kolektīvā un nespēju sevi iedomāties kur citur. Lojalitāte pret uzņēmumu un galvenokārt pret kolēģiem, jo bez viņiem tā būtu parasta, garlaicīga ikdiena. Šeit ar ir iegūti cilvēki, ko mēdzu dēvēt par savu otro ģimeni, vieta, kas ir manas otrās mājas.

Stāsts par dzīves vietu ir tāds pats, kā vienmēr. Mūžigi ceļā, meklējot savu īsto vietu. Šeit gan lielāka loma ir manām finansēm un vajadzībām.

Rezumējot, es esmu ieguvis lieliskus draugus un paziņas. Jūs esat tie cilvēki, kas mani veido, jūs esat mana atbilde uz jautājumiem. Atklājums sev - es esmu diezgan komunikabls, bet vēl ir jāaug. Esmu sapņotājs un dvēseles cilvēks. Mans dzinulis ir mīlestība.

Piecgade ir beigusies. Es esmu laimīgs par spīti negatīvo emociju uzplūdiem. Vēl pieci gadi un teikšu ka tie būs labi.

Mans gars apskauj jūs visus un pateicas par to ka esat.