Widow 1.

Es vairs neticu brīnumiem - to nav! Cilvēki neatlabst no nāvējošām kaitēm, neviens labdaris tā pat vien nedos naudu, Dievs neatbildēs uz lūgšanām. Nespēju arī par kaut ko brīnīties, nekas neizraisa sajūsmu, vis šķiet redzēts, dzirdēts un justs. Pasaule ir garlaicīga, cilvēki vēl garlaicīgāki.

Es nejūtos nelaimīgs, bet gan brīvs no brīnuma un izbrīna. Šīs lietas manī ir mirušas un atraitne ir dzimusi, sajūta, kas vairs nav. Tā ir pārākuma sajūta, kas padara stipru. Kamēr citi izplūst asarās, papleš muti, no sajūsmas spiedz, es palieku nesatricināms un prāts ir tīrs. Brīnumu nav un nav par ko brīnīties.

Widow 1. ir nosaukums, kas aizvieto vārdus atziņa, atklāsme, nodaļa utt. Vis ticamākais pavisam būs divpadsmit šādi raksti. Kāpēc widow? Tāpēc ka raksti būs par cilvēka emociju/sajūtu nāvi, kas vietā atstāj atraitni - tukšumu, kas rodas likvidētās emocijas vietā.

Es negribu tur.

Šodien biju slimbīcā. Ar mani vis kārtībā, apciemoju vectēvu. Nestāstīšu par viņa stāvokli, bet gan par vidi, kurā atrodas viņš, kā arī visi pārējie slimnieki.

Man nepatīk slimnīcas/medicīniskas iestādes un kapi. Jūtos tur slikti, ne tik slikti lai vemtu, bet emocionāli nomākts. kaut gan slimnīcās var redzēt arī tādus skatus, ka varētu piepildīt trīslitru burku ar no rīta ēstajām brokastīm. Slimnīcas vienmēr ir pilnas ar nelaimīgiem cilvēkiem, vairums jau gados veci un ar noslieci doties uz man otru nepatīkamo vietu, kapsētu. Pateikšu, kas vainas kapsētai. Tā ir vieta, kur ir izplūdušas tik daudz asaras un bēdas, ja tic negatīviai enerģījai, tad tā tur virmo virs kapu rāzītēm. Kā arī es neciešu mūsu tradīciju piekopt mazdārziņu izveidi virs mirušajiem un ilgu kašņāšanos pa jaunizveidoto plantāciju. 

Tātad, slimnīca. Visi klepo, krēpojas, stenb un vaid. Sajūta ka esi nonācis šausmu filmā vai airī redzi savu drausmo nākotni. Tur atrodas arī daudzi vientuļi večuki, pie kuriem neviens nenāk. Viņi sēž uz savām gultiņām un vēro svešiniekus, tai skaitā arī mani. Gribās lai kāds šiem iedod kādu ģifti un izbeidz viņu mocības un atsvabina mani no veco, slimo vientuļnieku skatieniem. 

Labāk būtu nekad nenonākt šādā iestādē. Vai arī palikt par vājprātīgu un neapzināties savu nožēlojamo eksistenci.

Pāragra vēstule Salatētitm.

Dārgais Santa Klaus, vai arī Mr. Kris Kringl

Jau vairākus gadus kopš bērnības neesmu tev rakstīji nevienu vēstuli, ja atceries vēl, šīs vēstules bija gari saraksti ar vēlmju uzskaitījumu un tik pat gari iztirzātas draudu vēstules - sankcijas, ja parasības netiktu izpildītas. Bet ne reizi tu neesi man neko no tā arī sagādājis un es arī esmu grēkojis, neizpildot draudus. Rakstot pēdējo vēstuli, es nolēmu sagatavot tev lamatas. Uz jaumta tika izliktas lāču lamatas, skurstens no iekšpuses izrotāts ar žiletēm un kamīns piekakāts. Kārtējo reizi tu mani pievīli un dēļ tā es vairs tev nerakstīju, jo tu pat nebīji ieradies uz manu māju. Es zinu, tāpēc ka lamatas bija neskartas un es atskārtu, ka tu esi liels sliņķis un iespējams sūti dāvanas caur kurjera servisu, kā piemēram UPS vai TNT. Bet tas nekas, bērnības iegribas var aizmirst un es tev piedodu.

Tā kā atkal rakstu vēstuli un nu jau esmu pilngadīgs, varu teikt, es esmu bijis ļoti nerātns un dāvanas man nevajag. Varbūt tikai naudu, pielikumā aizsūtīšu tev visus rekvizītus un konta numuru. Priecīgus svētkus!

P.S. Starp citu, kā tev nav kauna vērtēt un šķirot bērnus nerātnajos un paklausīgajos. Ja tu gadījumā viņus novēro, tas vairāk velk uz kriminālprocesa ierosināšanu par iejaukšanos privātajā dzīve, kā arī nozīegumiem pret mazgadīgajiem. Tev katru gadu pirms svētkiem ir jāizsūta visiem katalogi ar pieejamajām dāvanām, tā lai mazie bērneļi nebūtu apbēdināti, kad cerētā un dāvanu sarakstā iekļautā 20 tonīgā tanka vietā tiek sņemts zeķu pāris. Vēlreiz priecīgus svētku, tu resnais, aizspriedumainais veci!

P.P.S. Šis attiecas uz tavu darba spēku, kas visticamākais lasa visas vēstules, proti rūķīšiem. Es zinu ka tie ir mazi bērni un daži no tiem ir punduri. Zini vienu, bērnus nedrīkst izmantot par darbaspēku un atgādinājumam - cepumi un olu liķieris nav samaksa par darbu.

Cirvja un žoga šķirbas teorija.

Šī teorija attiecas uz visiem aprobežotajiem prātiņiem, neizglītotiem ļautiņiem, dažādu reliģīju piekritējiem, radikālime un mēreniem nacionālistiem, kā arī citiem vienā virzienā domājošiem indivīdiem un grupām.

Salīdzinājums ir šāds. Cirvis tiek lietots kā instruments ciršanai vai arī kā apzīmējums idiotam. Cilvēks, būdams šis darba rīks savā esībā, izcērt šķirbu žogā, kas apzīmē viņa redzes loku. Tie kuri neko negrib redzēt ir vienkārši cirvja spali un neko necērt, par viņiem neiet runa. Cirvis ir izcirtis šķirbu un tagad grib paskatīties, kas tad ir aiz šī žoga. Lūrot pa šo šķirbu, vīņš var redzēt skaistu augļu koku vai nokaltušu koku. Tie kas redz skaisto augļkoku nebeidz priecāties par to, stāsta citiem cik tas ir skaists, dod iespēju pārējiem arī palūrēt uz to vai arī nelaiž. Ja kāds cits grib izcirst šķirbu, tad pirmās šķirbas radītājs neļaus to darīt, teiks ka vīņš zaimo, ka nekā labāka par viņa šķirbu nav, un tas tikai tāpēc ka bail, ka kāds cits to nao sava redzes loka var saskatīt savādāk vai pat ieraudzīt ko citu, vēl skaistāku. Šāda rīcība apdraud pirmās šķirbas autoritāti, kā arī uz pirmās šķirbas radītāja patiesību.

Ja pa pirmo šķirbu ieraudzītu nokaltušu koku, negribas vairs uz to skatīties un jaunas šķirbas netiek taisītas, ja nu tur ir vēl nokaltuši koki, tajos var būt pakārti cilvēki, pie tādiem mēdz kādu izvarot un veikt visādas nešķīstības. Nē, labāk turēties prom no šādiem skatiem un citus ar jāsargā no nokaltušjiem kokiem. janu kāds nokaltis koks ir starp mums, janu kāds zars nolūzst stiprā vējā un nokļūst mūsu žoga pusē. Ir jārīkojas, ir jālikvidē nokaltušie koki, ir jāceļvēl lielāks žogs. Pag, kāds ir izcirtis jaunu šķirbu, vīņš saka ka tur ir kas ļoti skaists, nokaltušā kokā, no cita leņķa ir redzams skaists kokgrebums, tur esam attēloti mēs cilvēki, tādi paši kā mēs. Bet tas nevar būt, pirmāšķirba tak rādīja drausmus skatus, solīja vēl drausmākus, apdraudēja mūs, ir jau sapulcināti tik daudz nīdēju, kas ir gatavi cīnīties, dedzināt, kaut, lamāt un nelaist nevienu savā žoga pusē. Kokgrebums ir meli, starp mums ir diversants, vīņš ir jāpāraudzina vai arī jāizraida labākajā gadījumā.

Bet tikmēr žoga otrajā pusē skaistie un netik skaistie augļkoki, nokaltušie, ar vai bez iegrebta mākslas darba, koki, redzēja ka žogā parādās jaunas šķirbas. No dažām nāca apbrīnas saucieni, lūgšnas, slavas dziesmas, no dažām lamas, lodes, akmeņi vai arī dažas tika vienkārši aizdarītas ciet. Un koki ir tie kas redzēja vairākas šķirbas, viņi skatījās pa visām un redzēja visus cirvjus. Izrādās ka viņpus žoga nav tikai cirvji, bet arī koki, kast tā pat kā visi koki grib redzēt vairāk par vienu šķirbu.

Sākums.

Tas tik tiešām ir sākums. Esmu pilnīgi zaļš šjā jomā - rakstu rakstīšanā. Neesmu vēl īsti ticis galā ar domu, ko man te rakstīt. Bet vēlme ir, briedusi jau kādu gadu. Ir bijuši pat mēģinājumi veidot emuāru, bet vienmēr ir tikts līdz tā vizuālai noformēšanai un tālāk seko paškritika, kas neļauj rīkoties tālāk. Bet šodien ir pareizais laiks, lai to uzsāktu, pabeigtu un turpinātu.

Ko nozīmē Twelve American Widows? Pēc būtības, tas nozīmē neko, respektīvi, nosaukumam nav nekādas dziļas domas. Vienīgā atsauce uz nosaukumu ir fona atēls - veca avīze (19.gs. beigau vai nu 20.gs. sākuma izdevums), kura, kā fons man pastāv arī twitter'ā. 

Grafomāns  - cilvēks, kas rsksta daudz tekstus, kuram ir tieksme šādi izpausties, pat tad ja ir vai nav talants piekopt šādu paraksi. Tā varētu nodefinēt mani. No pieredzes varu teikt, ka priekšroku dodu kritikai un analīzei. Sarkasms, ironija un cinisms, šie ir instrumenti ar ko es darbošos. Tēmas vēl nav, bet stils jau ir.